Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Skaidrs. Esmu dzirdējis, ka Steks aizlaidies uz Portņūhārlemu un kādu laiku strādājis dokos. Tur viņš sagājies ar puisi, vārdā Bartons Finčs. Abi ietupināti cietumā par dzeršanu un huligānismu. Tikuši brīvībā, viņi devušies atpakaļ uz Balto Mākoņu kontinenta robežapgabalu. Tagad viņam kopā ar Finču pieder neliela bodīte pie Asiņainās deltas.

Kromptons gurdi paberzēja pieri un jautāja: — Kā tur varētu nokļūt?

— Ar kanu laivu, — komandieris paskaidroja. — Pa Lietus lējēju upi jums jāpeld uz leju līdz tās sazarojumam. Kreiso atteku sauc par Asiņaino upi. Tā kuģojama viscaur līdz pat deltai. Bet es neieteiktu jums doties šai ceļā. Pirmkārt, tas ir ļoti riskanti, otrkārt — nelietderīgi. Stekam jūs tik un tā neko nespēsit līdzēt. Viņš ir dzimis slepkava. Visprātīgākais — atstāt šo puisi pierobežas pilsētiņā, kur viņš nevar nodarīt lielu ļaunumu.

— Man jātiek pie viņa, — Kromptons sacīja un pēkšņi juta, ka viņam izkaltusi rīkle.

— Likums to neaizliedz, — komandieris teica, ieplez- dams rokas kā cilvēks, kas līdz galam izpildījis savu pienākumu.

Itin drīz Kromptons noskaidroja, ka Asiņainā delta ir Venēras kolonistu pats tālākais priekšpostenis. No visām pusēm to ielenca naidīgās grelu un tengtcu ciltis; ar tām bija noslēgts visai nedrošs miers, kura dēļ bieži vien vajadzēja skatīties caur pirkstiem uz nemitīgo partizānu karu. Šajā apvidū varēja saraust milzu bagātības. Iedzimtie nesa uz turieni briljantus un rubīnus krietnas dūres lielumā, maisus ar visretākajām garšvielām, kokgriezumus vai gravējumus no pazudušās leģendārās pilsētas Elternas. Visus šos dārgumus viņi mainīja pret šautenēm un munīciju, bet saņemtos ieročus ar lielu entuziasmu izmantoja, lai apšautu vai nu savus tirdzniecības partnerus, vai arī cits citu. Tādējādi pie deltas varēja iemantot visu — gan bagātību, gan pēkšņu, gan arī lēnu, mokpilnu nāvi. Asiņainā upe, kas, nesteidzīgi līkumodama, ieplūda šī apgabala vidienē, slēpa sevī arī citas briesmas, kurām par upuri parasti krita vismaz puse ceļotāju.

Kromptons tomēr kategoriski atteicās uzklausīt veselā saprāta argumentus. Steks, viņa personības pēdējā trūkstošā sastāvdaļa, vairs nebija tālu. Ceļa mērķis, var teikt, bija jau redzams, un Kromptons bija stingri apņēmies to sasniegt. Viņš nopirka kanu laivu un salīga sešus iedzimtos airētājus, sagādāja pārtiku, šautenes, munīciju un gatavojās rītausmā atstāt nometni.

Taču īsi pirms aizbraukšanas sadumpojās Lūmiss.

To nakti viņi pārlaida nelielā teltī, kuru komandieris bija nodevis Kromptona rīcībā. Kūpošas petrolejas lampas gaismā Elisters stūķēja somā patronas, veltīdams šim darbam visu uzmanību un ne par ko citu nelikdamies ne zinis.

Pēkšņi Lūmiss sacīja:

— Tagad uzklausi'mani. Es atzinu tevi par dominējošo personību. Ne reizi es nemēģināju sev pakļaut mūsu kopīgo ķermeni. Kamēr izstaigājām pusi Venēras, es visu laiku biju noskaņots moži un palīdzēju arī tev saglabāt možu noskaņojumu. Vai nav taisnība?

— Ir, — Kromptons atzina, negribīgi nolikdams pat- ronsomu.

— Esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, bet nu gan tu prasi par daudz! Es gribu reintegrēties, tikai ne ar maniakālu slepkavu. Un nestāsti man par vienpusīgiem raksturiem. Steks ir slepkava, un es nevēlos ielaisties ar viņu nekādās darīšanās.

— Viņš ir daļa no mums, — Kromptons iebilda.

— Nu un tad? Ieklausies pats savos vārdos, Krompton! Ja nemaldos, no mums trijiem tieši tev ir bijusi visciešākā saskare ar reālo dzīvi. Bet šobrīd tu kā apsēsts taisies sūtīt mūs drošā nāvē …

— Mēs tiksim cauri sveikā, — Kromptons, ne sevišķi * pārliecināts, iebilda.

— Tiksim? — Lūmiss šaubījās. — Vai tad tu nedzirdēji, ko ļaudis stāsta par Asiņaino upi? Un, pat ja mums izdosies tikt cauri sveikā, ko mēs atradīsim pie deltas? Maniakālu slepkavu! Viņš mūs nobendēs, Krompton!

Kromptons nezināja, ko atbildēt. Jo reljefāk meklējumu gaitā iezīmējās Steka raksturs, jo vairāk tas viņu biedēja un jo asāk viņš izjuta nepieciešamību atrast Steku par katru cenu. Lūmiss nekad nebija īpaši ilgojies pēc reintegrācijas, viņu uz to bija pamudinājuši ārēji apstākļi, nevis iekšēja vajadzība. Turpretim Kromptons visu mūžu bija kaislīgi vēlējies pārvarēt sava rakstura vienpusību, pilnveidoties, kļūt par normālu cilvēku. Bez Steka tas nebija iespējams. Kopā ar viņu vēl varēja cerēt, kaut arī šī cerība bija ļoti niecīga.

— Mēs brauksim, — Kromptons teica.

— Elister, es tevi lūdzu! Mēs līdz šim esam tīri labi sapratušies. Mēs lieliski varētu iztikt bez Steka. Brauksim atpakaļ uz Marsu vai uz Zemi.

Kromptons papurināja galvu. Viņš juta, ka domstarpības ar Lūmisu aizvien vairāk padziļinās, ka plaisas pārvēršas par bezdibeņiem, un paredzēja, ka ar laiku šādi bezdibeņi šķirs viņus it visās jomās. Ja nenotiks reintegrācija, katram vajadzēs iet savu ceļu …

Bet divām būtnēm vienā ķermenī tas neapšaubāmi nozīmētu ārprātu.

— Tu tiešām esi nolēmis doties tālāk? — Lūmiss jautāja.

— Jā!

— Nu tad saturies!