Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Tonakt Lūmiss darīja visu, lai pārliecinātu Kromptonu atteikties no tālākiem meklējumiem. Steks nepārprotami bija zaglis un slepkava. Kāda jēga ar tādu apvienoties?

Kromptons juta, ka tik vienkāršs šis gadījums tomēr nav. Pirmkārt, stāsti par Steku varēja būt krietni pārspīlēti. Un, pat ja tie atbilstu patiesībai, tas tikai nozīmētu, ka ari Steks ir stereotips — nepilnvērtīga, vienpusīga un sekla personība, kas, tāpat kā Kromptons un Lūmiss, nav ietilpināma normālos cilvēciskos ietvaros. Apvienojies, saplūdis ar citiem komponentiem, Steks droši vien pārvērtīsies. Tai pašā laikā viņš piešķirs kopumam nepieciešamo agresivitātes, sīkstuma un vitalitātes devu, kuras gan Kromptonam, gan Lūmisam tik ļoti trūkst.

Lūmiss domāja citādi, taču bija ar mieru atturēties no galīgā sprieduma, kamēr viņi vaigu vaigā nebūs tikušies ar savu trešo sastāvdaļu.

No rīta Kromptons par nesamērīgi augstu cenu nopirka ekspedīcijai nepieciešamos piederumus un mūļus un nākamās dienas rītausmā kopā ar čipetsu jaunekli Reki atstāja U-Berkeru.

Sekodams ceļvedim, Kromptons lauzās caur pirmatnējo mežu, uzkāpa Tompsona kalnos, pārvarēja asas klinšu šķautnes un mākoņu klātas smailes, līdz beidzot pa šaurām granīta aizām, kur vējš kauca kā ellē spīdzināts grēcinieks, nokļuva viņpus kalnu grēdas — izgarojumu piesātinātajos džungļos. Ceļa grūtību iebiedēts, Lūmiss paslēpās Kromptona apziņas visattālākajā nostūrī un iznira tikai vakaros, kad jau dega nometnes ugunskurs un bija uzkārti guļamtīkli. Ar sakostiem zobiem un asiņu pielijušām acīm Kromptons brida pa svelmi, uzņemdamies ne vien fiziskās grūtības, bet arī milzīgo emocionālo slodzi un minēdams, cik ilgi vēl viņam pietiks speķa to izturēt.

Astoņpadsmitajā dienā viņi sasniedza seklas, dubļainas upes krastu. Sī, teica Reki, esot Lietus lējēju upe. Divas jūdzes tālāk viņi ieraudzīja Modro nometni.

Modro komandieris pulkvedis Prentiss bija liela auguma kalsnējs vīrs ar pelēkām acīm. Viņa sejā varēja skaidri manīt nesen pārciesta novārdzinoša drudža pazīmes. Steku viņš labi atcerējās.

— Jā, kādu laiku šis puisis bija pie mums. Es šaubījos, vai ir vērts viņu pieņemt. Vispirms jau viņa reputācija. Bez tam vienrocis… Bet viņš bija iemācījies šaut ar kreiso roku daudz trāpīgāk, nekā vairums to dara ar labo. Turklāt pie labās rokas stumbeņa viņam bija piestiprināts īpašs bronzas uzgalis — paša izgatavots un pielāgots mačetes turēšanai. Tam puisim bija zvēra iekšas, es jums teikšu. Pie mums viņš palika gandrīz divus gadus. Pēc tam es viņu atlaidu.

— Kāpēc? — Kromptons vaicāja.

Komandieris smagi nopūtās.

— Pretēji plaši izplatītajam uzskatam mēs, Modrie, neesam ne laupītāju, ne iekarotāju armija. Mēs šeit atrodamies ne jau tādēļ, lai apkautu un iznīcinātu iedzimtos. Un ari ne tādēļ, lai, izmantojot visniecīgāko ieganstu, sagrābtu jaunas teritorijas. Mēs esam šeit tādēļ, lai piespiestu gan aīsus, gan kolonistus ievērot līgumus, kuru nolūks ir stiprināt savstarpējo uzticību, lai nepieļautu ne aīsu, nedz kolonistu sirojumus un, vispār, lai saglabātu mieru. Stekam nekādi neizdevās iekalt to savā biezajā paurī.

Kromptona sejas izteiksme acīmredzot bija spēji mainījusies, jo komandieris līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

— Jūs taču zināt, kas viņš par putnu, vai ne? Tad jau varat iedomāties, kas notika. Es negribēju viņuzau- dēt. Viņš bija sīksts un spējīgs kareivis, lielisks kalnu un mežu pazinējs, džungļos jutās tikpat kā mājās. Robežpatruļas šajā apvidū izvietotas ļoti reti, tāpēc neviens cilvēks mums nav lieks. Steks bija sevišķi vērtīgs. Es pavēlēju seržantiem viņu rūpīgi uzraudzīt un nepieļaut ne mazāko varmācību pret iedzimtajiem. Kādu laiku šī taktika attaisnojās. Steks ļoti centās. Viņš apguva mūsu iekšējās kārtības noteikumus, mūsu reglamentu, mūsu metodes. Viņa reputācija kļuva nevainojama. Un tad pēkšņi notika incidents pie Enu smailes, par kuru jūs droši vien esat dzirdējis.

— Baidos, ka neesmu vis … — Kromptons sacīja.

— Vai tiešām? Man likās, ka uz Venēras visi ir par to dzirdējuši. Vārdu sakot, situācija bija tāda. Steka patruļa ielenca apmēram simts aīsus — nelielu cilti, kas nevēlējās pakļauties likumam un sagādāja mums daudz nepatikšanu. Šos iedzimtos veda uz īpašu rezervātu Ēnu smailes tuvumā. Pārgājiena laikā aīsi sarīkoja nekārtības, izcēlās kautiņš. Vienam no aīsiem bija nazis, un viņš ievainoja Steku kreisajā delnā.

Pazaudējis labo roku, Steks acīmredzot bija kļuvis sevišķi jūtīgs pret visu, kas varēja apdraudēt kreiso. Ievainojums bija niecīgs, bet Steku pārņēma neprātīgs niknums. Viņš nošāva iedzimto, tad pavērsa automātu pret pārējiem. Lai < savaldītu Steku, leitnants bija spiests iesist viņam ar rungu pa galvu tā, ka Steks zaudēja samaņu. Šis incidents nodarīja neizmērojamu ļaunumu mūsu attiecībām ar aīsiem. Es nevarēju paturēt tādu cilvēku savā grupā. Viņam nepieciešama psihiatra uzraudzība. Es viņu atlaidu.

— Kur viņš ir tagad? — Kromptons jautāja.

— Kāpēc jūs interesējaties par šo vīru? — komandieris klaji noprasīja.

— Dens Steks ir mans pusbrālis.