Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Nokļūt šeit bija grūti, bet atgriezties būs daudz grūtāk. Un šoreiz pacietīgais stoiķis Kromptons nepasargās viņa jūtīgo estēta dvēseli no visādām dzīves likstām. Viņam vajadzēs pašam izturēt vēju un lietu, bada un slāpju, noguruma un baiļu emocionālo slodzi. Viņam būs jāpārtiek no rupjas, negaršīgas barības un jādzer riebīgi smirdošs ūdens. Un viņam vajadzēs veikt neskaitāmus, reizē sarežģītus un apnicīgus pienākumus, kurus Kromptons apguva ar tādām pūlēm, bet viņš pats līdz šim bija pilnīgi ignorējis.

Visa atbildība gulsies uz viņa pleciem. Viņam būs jāizvēlas maršruts un jāpieņem lēmumi, no kuriem atkarīga tiklab viņa, kā Kromptona dzīvība.

Vai viņš to spēs? Viņš — tipisks pilsētnieks, augsti civilizētas sabiedrības produkts … Viņa interešu lokā allaž ietilpušas vissmalkākās, delikātākās cilvēku psihes problēmas, nevis dabas untumi un trakojošas stihijas. Dzīvodams cilvēku radītā, mākslīgā vidē — betona alās un pilsētu labirintos —, viņš vienmēr bija vairījies no pirmatnēji skarbās, neaptēstās zemes un debesu pasaules. Paslēpies aiz neskaitāmām trotuāru, durvju, logu, sienu un griestu barjerām, viņš pat bija sācis šaubīties par šīs gigantiskās, visu samaļošās mašīnas spēku, ko tik pievilcīgi aprakstījuši agrāko laiku rakstnieki un kas vēl šobaltdien piegādā dziesmu un dzejoļu autoriem lieliskas, tēlainas detaļas. Sauļojoties rāmā Marsa vasaras dienā vai pussnaudā klausoties, kā aiz loga svilpo naksnīgs vējš, Lūmiss pamazām bija nācis pie atziņas, ka cilvēki stipri pārvērtē dabu.

Bet tagad — tas tiešām ir satriecoši — viņam bija pašam jāņem rokās kuģa stūre un jāstājas pretim dabas stihijām.

Lūmiss domāja par to un skaidri iztēlojās savu pēdējo stundu. Domās viņš jau skatīja to brīdi, kad viņa spēki būs galā un viņš gulēs vētras auru piedārdinātā aizā vai, nodūris galvu, sēdēs lietus straumju pārplūdinātā purvā. Viņš mēģinās turpināt ceļu, mēģinās atrast sevī spēkus, par kuriem mēdz teikt, ka tie slēpjoties aiz noguruma galējās robežas. Bet šos spēkus viņš neatradīs. Un tad radīsies sajūta, ka viss ir veltīgi, viņš palicis viens un viņam jāpazūd dabas neaptveramajā bezgalībā. Dzīve prasīs pārāk lielu piepūli, pārāk lielu sasprindzinājumu. Viņš, tāpat kā daudzi pirms viņa, atzīs sevi par uzvarētu, padosies, pieplaks pie zemes un gaidīs nāvi…

Lūmiss pačukstēja:

— Krompton? …

Atbildes nebija.

— Krompton! Vai tu mani dzirdi? Es tev atdošu varu. Tikai izvelc mūs no šīs staignās siltumnīcas. Ved mūs atpakaļ uz Zemi. vai Marsu! Krompton, es negribu mirt!

Atbildes joprojām nebija.

— Labi, Krompton, — Lūmiss, nu jau gluži aizsmacis, čukstēja. — Tu esi uzvarējis. Saņem varu! Dari, ko gribi. Es padodos, viss pieder tev. Tikai, lūdzu, uzņemies vadību!

— Pateicos, — Kromptons ledaini teica un pārņēma kontroli pār Kromptona ķermeni.

Desmit minūtes vēlāk viņš paziņoja komandierim savu galīgo lēmumu. Pulkvedis gurdi pašūpoja galvu un nosprieda, ka laikam gan nekad neiemācīsies saprast cilvēkus.

Pēc tam Kromptons iekāpa prāvā vienkocī, kas bija piekrauts ar dažnedažādām precēm. Airētāji uzrāva brašu dziesmu un iestūma laivu upē. Kromptons pagriezās un uzmeta pēdējo skatienu Modro nometnes teltīm, kas drīz pazuda aiz upes līkuma.

Ceļojums pa Asiņaino upi Kromptonam atgādināja ekspedīciju uz vissenāko pagātni. Seši iedzimtie dziļā klusumā saskanīgi cilāja airus, un vienkocis kā ūdens zirneklis slīdēja pa plato, rāmo straumi. Šur tur no krastiem pār upi liecās milzu papardes un, alkaini trīcēdamas, stiepa laivai pretim garos stublājus. Airētāji, apmainīdamies ar skaļiem brīdinājuma saucieniem, virzīja kanu laivu uz straumes vidu, un papardes atkal gurdi sašļuka pusdienas tveicē. Vietām koku zari bija savijušies, izveidodami kaut ko līdzīgu tumšam lapotņu tunelim. Tādās reizēs visi patvērās zem brezenta nojumes un, kamēr laiva brīvi slīdēja pa straumi, klausījās, kā visapkārt, maigi plakšķēdami, krīt koku indīgās sulas pilieni. Taču drīz virs galvas atkal parādījās starojoši baltās debesis, un iedzimtie tūdaļ ķērās pie airiem.

— Baismi! — Lūmiss šausminādamies nočukstēja.

— Tiešām, — Kromptons piekrita, jo arī viņam apkārtne iedvesa stindzinošas šausmas.

Asiņainā upe nesa viņus uz kontinenta vidieni. Naktīs, pietauvojušies straumes vidū pie kāda akmens, viņi dzirdēja naidīgo aīsu kaujas saucienus. Reiz divi aīsu vienkoči sāka dzīties viņiem pakaļ. Kromptona airētāji sarāva, cik jaudas, un viņu kanu laiva strauji aizslīdēja uz priekšu. Ienaidnieki stūrgalvīgi sekoja viņiem.

Kromptons pielādēja šauteni. Bet viņa airētāji, baiļu mudināti, vēl niknāk iegūla airos, un drīz vajātāji atpalika upes līkumā.

Visi uzelpoja, taču prieks nebija ilgstošs. Kādā šaurā vietā viņus sagaidīja bultu krusa no abiem krastiem. Viens airētājs smagi atkrita uz borta: viņa ķermenī bija ieurbušās četras bultas. Pārējie vēlreiz sarāva, cik jaudas, un jau pēc brītiņa kļuva ienaidniekiem neaizsniedzami.