Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Lūdzu, nepārsteidzies, neņem pie sirds, nedari nekā, netici viņam, atceries, kā viņu raksturoja citi, padomā par visu viņa biogrāfiju, viņš mūs pazudinās, sašķaidīs drumslās. Viņš dominēs, viņš ir stiprs, viņš ir slepkava, viņš ir pats nelabais.

Tai pašā mirklī Kromptonam iešāvās prātā, kā doktors Beringers bija novērtējis viņa izredzes.

«Jebkurš mēģinājums reintegrēties tev nozīmēs ārprātu vai kaut ko vēl ļaunāku..

— Viņš ir pilnīgi samaitāts, — Lūmiss bubināja, — jauns, nekam nederīgs, absolūti neglābjams!

Bet Steks bija daļa no Kromptona! Arī viņš ilgojās pēc pilnveidošanās, bija cīnījies, lai iegūtu varu pār sevi, cietis neveiksmi un cīnījās atkal. Steks nebija absolūti neglābjams, katrā ziņā viņš nebija neglābjamāks par pašu Kromptonu vai Lūmisu.

Bet vai Steks teica taisnību? Varbūt šī kaislīgā runa bija mēģinājums pēdējā brīdī iežēlināt klausītājus un tādējādi panākt sprieduma atcelšanu?

Nē, Stekam jātic! Viņam jādod vēl viena iespēja, jāpalīdz …

Tiklīdz furgons sakustējās, Steks cieši palūkojās Kromptonam acīm. Jautājums bija izlemts, un Kromptons ielaida Steku sevī.

Pūlis ierēcās, kad Steka ķermenis nokrita no furgona malas, dažas sekundes raustījās drausmīgos krampjos, tad palika nekustīgi karājamies nostieptās virves galā. Elisters sagrīļojās no trieciena, kuru bija dabūjis, uzņemdams sevī Steka personību.

Mirkli vēlāk viņš zaudēja samaņu.

Kromptons kaut cik atguvas uz saliekamas gultas mazā, vāji apgaismotā istabiņā.

— Nu, kā? Vai esat atkal uz pekām? — kāds jautāja. Elisters pazina runātāju — tas bija šerifs Tailers.

— Jā, viss kārtībā, — Kromptons automātiski teica.

— Es saprotu, šī procedūra nevar nesatriekt tādu civilizētu cilvēku kā jūs. Cerams, tagad jūs kādu brīdi varēsit iztikt bez manis?

— Noteikti, — Kromptons vienaldzīgi atbildēja.

— Labs ir. Mani gaida darbs. Pēc pāris stundām nākšu jūs atkal apraudzīt.

Tailers aizgāja. Kromptons pamēģināja tikt skaidrībā ar sevi.

Integrācija … Saplūšana … Pilnība … Vai viņš to sasniedzis, gulēdams dziedinošajā nesamaņā? Kromptons piesardzīgi sāka pārbaudīt savu apziņu.

Viņš tur atrada Lūmisu, kas izmisīgi vaimanāja un, drausmīgi iebiedēts, kaut ko šļupstēja par Oranžo tuksnesi, ekskursiju uz Briljantu kalniem, par sieviešu burvību, greznību, jūtām un daili.

Turpat bija arī Steks, masīvs un nekustīgs, ar citiem komponentiem nesavienojies.

Kromptons aprunājās ar Steku, nolasīja viņa domas un saprata, ka savā pēdējā runā Steks bijis līdz galam godīgs. Viņš tiešām no visas sirds tiecās pēc pilnveidošanās, paškontroles un savaldības.

Un tikpat skaidri Kromptons saprata, ka Steks absolūti nav spējīgs pilnveidoties, iegūt paškontroli un savaldību. Pat tagad, par spīti visām pūlēm, Steks kaislīgi alka pēc atriebības. Viņa domas mežonīgi dārdēja, veidojot krasu pretstatu Lūmisa gaudulīgajiem šļupstiem. Viņa apziņā virmoja diži sapņi par atriebību, neprātīgi visas Venēras iekarošanas plāni. Kaut ko izdarīt ar šiem nolāpītajiem aborigēniem, noslaucīt viņus no planētas virsas, atbrīvot vietu Zemes cilvēkiem! Saplosīt gabalu gabalos nolādēto Taileru! Apšaut ar ložmetēju visus pilsētas iedzīvotājus un tad paziņot, ka to izdarījuši iedzimtie! Savākt vienkopus uzticamus vīrus, radīt privātu armiju, kas sastāvētu vienīgi no STEKA pielūdzējiem, ieviest dzelzs disciplīnu — nekāda vājuma, nekādu svārstību! Pārgriezt rīkles Modrajiem, un tad neviens vairs nekavēs viņu iekarot, slepkavot, atriebties, trakot un terorizēt!

Atvairīdams triecienus no divām pusēm, Kromptons mēģināja saglabāt līdzsvaru, pakļaut sev Steka un Lūmisa personības. Viņš izmisīgi cīnījās, lai šīs sastāvdaļas sakausētu vienā stabilā individā. Taču šizoīdi izmisīgi pretojās, nevēlēdamies atteikties no savas patstāvības. Šķelšanās līnijas padziļinājās, iezīmējās aizvien jaunas un jaunas nesamierināmas pretrunas; Kromptons juta, ka viņa paša iekšējā stabilitāte un veselais saprāts ir nopietni apdraudēti.

Pēkšņi Denam Stekam, kas neatlaidīgi, kaut arī veltīgi, centās pārveidot sevi, uznāca apgaismības mirklis.

— Man ļoti žēl, — viņš teica, — bet es jums nevaru līdzēt. Mums vajadzīgs ceturtais.

— Kāds ceturtais?

— Es mēģināju, — Steks gaudās. — Es gribēju laboties! Bet manī visa kā bija par daudz: par daudz pretrunu, par daudz karsta un auksta, cēla un zemiska. Domāju, ka varēšu izārstēties pats. Tāpēc nolēmu sašķelties.

— Ko?

— Vai tad jūs mani nedzirdat? — Steks jautaja. — Arī es taču biju šizofrēniķis. Apslēpts. Tas noskaidrojās tikai šeit, uz Venēras. Kad atgriezos Portņūhār- lemā, sadabūju vēl vienu Dirjēra ķermeni un sašķē- los… Domāju, man būs vieglāk tikt galā ar sevi, ja būšu kļuvis vienkāršāks. Bet es kļūdījos.

— Tātad mums ir vēl viena sastāvdaļa? — Kromptons iekliedzās. — Protams, bez viņa mēs nevaram reintegrēties! Kas viņš tāds, kur viņš atrodas?

— Es centos, — Steks gaudās. — Kā es centos! Mēs abi bijām kā brāļi, viņš un es. Domāju, ka varēšu no viņa daudz ko mācīties, viņš bija tik kluss un mierīgs, tik pacietīgs un tik labs! Un es mācījos! Bet tad viņš sāka uzdot…

— Kas viņš tāds bija? — Kromptons vaicāja.