Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Es gribēju viņam palīdzēt, gribēju šīs muļķības izdzīt viņam no galvas. Bet viņa veselība strauji pasliktinājās, viņš vairs negribēja dzīvot. Man zuda pēdējā cerība; prāta aptumsumā es viņu pamatīgi sapurināju un izdemolēju Moriartija bāru. Bet es nenogalināju Bartonu Finču! Viņš pats negribēja vairs dzīvot!

— Tātad pēdējā trūkstošā sastāvdaļa ir Finčs?

— Jā! Jums jāiet pie Finča, kamēr viņš vēl nav labprātīgi šķīries no dzīves, un jāmēģina viņu ievilkt sevī. Tur, bodes mazajā dibenistabā … Derētu pasteigties …

Steks atkal ļāvās sapņiem par asiņainām slepkavībām, bet Lūmiss sāka kaut ko šļupstēt par zilajām Ksanādu alām.

Ar milzīgu piepūli Kromptons uzslēja Kromptona ķermeni kājās un aizvilka līdz durvīm. Ielas otrā galā viņš ieraudzīja Steka veikalu. «Ātrāk uz turieni!» Kromptons sev pavēlēja un izklumburoja uz ielas.

Viņš nosoļoja miljonu jūdžu. Tūkstoš gadus viņš rāpās kalnos, šķērsoja "upes, tuksnešus, purvus, nokāpa alās, kas veda uz Zemes centru, un iznira okeānos, pa kuriem aizpeldēja līdz pašiem attālākajiem krastiem. Šī neiedomājami garā ceļojuma beigās viņš sasniedza Dena Steka un Bartona Finča veikalu.

Dibenistabā uz kušetes, apsedzies līdz zodam, gulēja Finčs — Kromptona pēdējā cerība. Paskatījies uz viņu, Elisters tūdaļ saprata, cik bezcerīgi bijuši visi meklējumi.

Finčs gulēja klusi, ar plaši ieplestām acīm stingi lūkodamies tukšumā. Pasaule viņam vairs neeksistēja, un arī viņš pasaulei, šķiet, vairs nebija aizsniedzams. Kromptons redzēja apaļu, baltu, neizteiksmīgu idiota ģīmi. Plakanie Būdas vaibsti likās sastinguši necilvēcīgā mierā un vienaldzībā; šis vīrs neko negaidīja un nevēlējās. Tieva siekalu strūkliņa tecēja no viņa lūpām, sirds pukstēja reti un neregulāri. Šis dzīvei vismazāk piemērotais no Kromptona šizoīdiem iemiesoja sevī ar pirmelementu Zemi saistīto flegmātisko temperamentu, kas cilvēku dara vienaldzīgu un pasīvu.

Kromptons atvairīja draudošo ārprāta lēkmi un pierāpoja pie Finča gultas. Viņš lūkojās idiotam acīs un sakopoja beidzamos spēkus, lai piespiestu Finču redzēt, pazīt, reintegrēties.

Finčs neredzēja nekā.

Kromptons bija cietis neveiksmi. Viņš ļāva savam nogurušajam, pārpūlētajam ķermenim nokrist blakus idiota gultai un bezspēcīgi vēroja, kā smadzenēs arvien straujāk sagriežas neprāta virpuļi.

Šajā brīdī neremdināmi uzņēmīgais, ar sevi mūžam neapmierinātais Steks kārtējo reizi atbrīvojās no asiņaino murgu varas. Tas uzmundrināja Kromptonu., un viņi abi vēlreiz pacentās ietekmēt Finču. Arī Lūmiss atrada sevī spēkus, par kuriem mēdz teikt, ka tie slēpjoties aiz noguruma galējās robežas, un pievienojās kopīgajiem pūliņiem.

Visi trīs nenovērsa no idiota acis. Un Finčs, kuru bija pamodinājušas viņa personības trīs ceturtdaļas, kas neatvairāmi tiecās pēc veselā, sasparojās. Viņa sejā uz mirkli pavīdēja izpratne. Viņš pazina.

Un piekrita reintegrācijai.

Kromptons juta, ka Finča īpašības — bezgalīgs miers un iecietība — pārplūdina viņu. Četri temperamenti, kas sakņojas Zemē, Gaisā, Ugunī un Ūdenī, bija apvienojušies. Un pilnīga saplūšana beidzot kļuva iespējama.

Bet kas tad tas? Kas notiek? Kāds spēks gūst virsroku, noslaucīdams visu no ceļa?

Griezīgi iekliedzies, Kromptons ar nagiem mēģināja pārplēst sev rīkli. Vēl mazliet, un tas viņam būtu izdevies. Taču tieši šajā mirklī viņš zaudēja samaņu un nogāzās uz grīdas blakus Finčam.

Pēc kāda laika gulošais atvēra acis, nožāvājās, tīksmi izstaipījās, ar neizsakāmu baudu ieelpoja gaisu un guva no apkārtējās vides pirmos krāsainos iespaidus. Viņš bija apmierināts ar sevi un nosprieda, ka pasaulē vēl ir darbi, kas jāpaveic, mīla, kas jāsastop, un vesela dzīve, kas jānodzīvo.

Ķermenis, kas agrāk bija piederējis Elisteram Kromptonam un kurā uz laiku bija atraduši patvērumu Edgars Lūmiss, Dens Steks un Bartons Finčs, piecēlās. Kļuva skaidrs, ka ir nobriedusi nepieciešamība atrast šim cilvēkam jaunu vārdu.

ABSOLŪTAIS IEROCIS

Edselam gribējās kādu nosist. Jau trīs nedējas viņš kopā ar Parku un Faksonu strādāja šajā nāves tuksnesī. Viņi izrakņāja kurgānu pēc kurgāna un, neko neatraduši, gāja tālāk. Marsa īsā vasara tuyojās beigām. Aukstums arvien stiprāk koda kaulos, un Edsela nervi, kas arī labākos laikos nebija diezcik izturīgi, dienu no dienas saspringa aizvien vairāk. Tikai strupiķis Fak- sons likās noskaņots optimistiski — viņš joprojām sapņoja par kaudzi naudas, ko viņi sarausis, tiklīdz būs izdevies atrast ieročus. Trešais kompanjons — Parks — kā robots vilkās abiem nopakaļ, neteikdams ne vārda, ja viņu neuzrunāja.

Edsels juta, ka jebkuru mirkli ir gatavs eksplodēt. Viņi atraka vēl vienu kurgānu; arī tajā no pazudušajiem marsiešu ieročiem nebija ne vēsts. Rietumos saule bolīja savu nespodro aci. Tumši violetajās debesīs mirgoja zvaigznes. Vakara vēsums spraucās caur skafandra siltumizolāciju, stindzinādams locītavas un muskuļus.