Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Aīsa līķi pārmeta pār bortu, un izsalkušie upes iemītnieki nekavējoties uzklupa ēsmai. Pēc tam milzīgs bruņām klāts nezvērs ar krabja spīlēm ilgi sekoja laivai, ik pa brīdim paceldams virs ūdens savu apaļo galvu un pacietīgi gaidīdams nākamo upuri. Pat šauteņu lodes nespēja aizdzīt briesmoni; tā klātbūtne mocīja Kromptonu kā lietuvēns.

Briesmonis dabūja vēlreiz pamieloties, kad divi airētāji nomira, acīmredzot saindējušies ar pelēcīgā pelējuma sēnītēm, kas ibija ielavījušās laivā pa viņu airiem. Krabjveida nezvērs abus mierīgi aprija un gaidīja tālāk. Bet šī upes dievība savā ziņā noderēja ekspedīcijai arī par aizsegu. Naidnieku bars, kas bija sācis viņus vajāt, ieraudzījis nezvēru, sacēla neiedomājamu brēku un steigšus metās atpakaļ džungļos.

Briesmonis viņiem «ekoja pēdējās simts jūdzes — līdz pat ceļa galam. Kad viņi beidzot piebrauca pie apsūnojušas kuģu piestātnes upes krastā, tas apstājās, brīdi sērīgi nolūkojās uz ceļiniekiem, tad pagriezās un aizpeldēja atpakaļ pa upi.

Airētāji pievilka laivu pie pussagruvušās piestātnes. Kromptons uzrāpās uz tās un ieraudzīja ar sarkanu krāsu notrieptu dēļa galu. Apgriezis to uz otru pusi, viņš izlasīja uzrakstu: «Asiņainā delta. 92. apmetne.»

Tālāk pletās vienīgi džungļi. Viņi bija sasnieguši Dena Steka pēdējo patvērumu.

Šaura, aizaugusi taciņa veda no krastmalas uz izcirtumu džungļos. Tur skatienam atklājās kaut kas līdzīgs spoku pilsētai. Putekļainajā ielā neredzēja nevienu dzīvu radību, zemo, nekrāsoto māju logos neparādījās neviena seja. Pilsētiņa klusi suta baltajā pusdienas tveicē. Kromptons nedzirdēja ne skaņas, atskaitot paša soļu švīkoņu sakaltušajos dubļos.

— šī ainava man diez kā nepatīk, — Lūmiss sacīja.

Kromptons lēni gāja pa pilsētiņas vienīgo ielu. Lūk,

virkne noliktavu, uz kuru sienām ar ķeburainiem burtiem uzvilkti īpašnieku uzvārdi. Mazliet tālāk — gluži tukšs bārs; tā durvis iekārtas tikai vienā eņģē, ar moskītu tīkliem aizsegtie logi izsisti. Pagājis garām trim tukšiem veikaliem, viņš pamanīja ceturto, kuram bija izkārtne ar uzrakstu: «Steks & Finčs. Dažādas preces».

Kromptons iegāja veikalā. Uz grīdas gulēja kārtīgi sakrauti preču saiņi, vēl vairāk preču karājās pie spārēm. Veikalā nebija neviena cilvēka.

— Vai te kāds ir? — Kromptons skaļi jautāja un, nesaņēmis atbildi, izgāja ārā.

Pilsētiņas pašā galā viņš ieraudzīja masīvu, klētij līdzīgu ēku. Tās priekšā uz ķebļa sēdēja tumši iededzis ūsains vīrs, kuram varēja būt ap piecdesmit gadu. Aiz jostas viņam bija aizbāzts revolveris. Ķeblis, uz kura viņš sēdēja, balstījās pret ēkas sienu, un šķita, ka sēdētājs ir pa pusei iesnaudies.

— Dens Steks? — Kromptons jautāja.

— Tur, iekšā, — nepazīstamais atrūca.

Kromptons paspēra soli uz durvju pusi. Ūsainis sakustējās, un revolveris pēkšņi atradās viņa rokā.

— Prom no durvīm!

— Kāpēc? Kas noticis?

— Jūs gribat teikt, ka nekā nezināt? — ūsainis jautāja.

— Nē! Kas jūs tāds esat?

— Esmu Eds Tailers, šerifs. Mani ievēlējuši Asiņainās deltas pilsoņi un šajā amatā apstiprinājis Modro komandieris. Steks apcietināts. Un šis te ir viņa cietums, vismaz pagaidām.

— Cik ilgi viņam būs šeit jātup?

— Pāris stundu, ne vairāk.

— Vai es varētu ar viņu parunāt?

— Nē… ē.

— Vai varēšu parunāt, kad viņš būs ticis ārā no šejienes?

— Protams, — Tailers teica, — bet es šaubos, vai viņš jums atbildēs.

— Kāpēc?

Šerifs greizi pasmīnēja.

— Steks pavadīs cietumā tikai dažas stundas. Pēc pusdienas mēs viņu no turienes izvedīsim, uzmetīsim cilpu kaklā un pakārsim pēc visiem noteikumiem. Kad šis darbiņš būs izdarīts, varēsit runāt, cik patīk. Bet, kā jau teicu, es stipri šaubos, vai viņš jums atbildēs.

Kromptons bija pārāk noguris, lai izjustu visu šī trieciena spēku. Viņš jautāja:

— Ko tad īsti Steks pastrādājis?

— Slepkavību.

— Nositis kādu iedzimto?

— Ne velna, — Tailers viebdamies atbildēja. — Kurš gan uztrauktos tāda nieka dēļ? Steks nogalinājis cilvēku — Bartonu Finču. Savu kompanjonu. Finčs pagaidām vēl ir dzīvs, bet drīz noliks karoti. Vecais dakteris domā, ka līdz vakaram viss būšot cauri, un tā jau ir slepkavība. Steku tiesāja zvērinātie, tādi paši pilsoņi kā viņš, un atzina par vainīgu Bartona Finča noslepkavošanā. Bez tam viņš Billijam Ridbernam pārlauza kāju un Elijam Telbotam — divas ribas, izdemolēja Moriartija bāru un vispār sarīkoja pilsētā traci. Tiesnesis — tas esmu es — piesprieda viņam nāves sodu pakarot, un mēs to izpildīsim, cik vien ātri iespējams. Tas nozīmē — šo pēcpusdienu, kad puiši būs atgriezušies no jaunā dambja, kur viņi pašlaik strādā.

— Kad Steku tiesāja? — Kromptons painteresējās.

— Šorīt.

— Un kad notika slepkavība?

— Kādas trīs stundas agrāk.

— Ātri gan jūs strādājat, — Kromptons piezīmēja.

— Mēs šeit, Asiņainajā deltā, laiku veltīgi nešķiežam, — Tailers ne bez lepnuma atteica.

— Man ari tā liekas. Jūs pat uzraujat cilvēku pie karātavām, pirms viņa upuris ir nomiris.