Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Ar pēkšņu uzbrukumu Lūmisam izdevās daļēji sagrābt smadzeņu motoriskos centrus. Vienu mirkli Kromptons bija apdullināts. Taču, juzdams, ka vara izslīd viņam no rokām, Elisters tūdaļ devās prettriecienā.

Karadarbība norisa absolūtā klusumā, kūpošas petrolejas lampas gaismā, kas uz rīta pusi kļuva aizvien bālāka. Kaujas lauks bija Kromptona smadzenes. Uzvarētāja balva — Kromptona ķermenis — trīcēdama gulēja uz saliekamās gultas brezenta; pieri klāja lipīgi sviedri, deniņos pulsēja zila dzīsliņa, acis truli blenza uz liesmiņu stikla cilindrā.

Kromptons bija dominējošā personība, taču viņu māca šaubas, vājināja iekšējs konflikts un vainas apziņa. Lūmiss, lai gan pēc dabas vājāks, toties pārliecināts par savu taisnību, atdeva cīņai visus spēkus; viņš pakļāva savai gribai organisma svarīgākās funkcijas un bloķēja antivielu plūsmu.

Divkauja ilga daudzas stundas, un visu laiku drudža kratītais Kromptona ķermenis locījās sāpēs. Pirms- ausmas pelēcīgajā mijkrēslī svaru kausi sāka nosvērties par labu Lūmisam. Kromptons mēģināja sakopot spēkus izšķirošajam triecienam, taču izdarīt to vairs nespēja. Viņa ķermenis jau bija bīstami pārkarsis; vēl mazliet, un cīņa būtu zaudējusi jebkuru jēgu, jo strīda objekts pārstātu eksistēt.

Taču Lūmiss par tādu iespēju nedomāja. Viņš sevi neapgrūtināja ar šaubām un sirdsapziņas pārmetumiem, bet uzbruka aizvien intensīvāk un drīz pārņēma savā ziņā visus organisma dzīvības centrus.

Saulei lecot, Lūmiss bija izcīnījis pilnīgu uzvaru.

Grīļodamies viņš piecēlās kājās, aptaustīja rugājus uz zoda, saberzēja notirpušos pirkstus un palūkojās apkārt. Tagad tas bija viņa ķermenis. Pirmo reizi kopš aizlidošanas no Marsa viņš pasauli redzēja tieši, nevis saņemot caur Kromptona smadzenēm iepriekš izfiltrētu informāciju. Cik patīkami ieelpot pat šo sasmakušo gaisu, just drēbju pieskārienu pie miesas, būt izsalkušam, būt dzivam\ No pelēku ēnu valstības viņš bija izkļuvis mirdzošu krāsu pasaulē. Brīnišķīgi! Kaut tā būtu vienmēr!

Nabaga Kromptons …

— Nebēdā, veco zēn, — Lūmiss teica. — Tu zini, es to daru arī tevis dēļ.

Kromptons neatbildēja.

— Mēs lidosim atpakaļ uz Marsu, — Lūmiss teica. — Atpakaļ uz Elderbergu. Gan jau pamazām viss nokārtosies.

Kromptons vai nu negribēja, vai arī nevarēja atbildēt. Tas Lūmisu mazliet uztrauca.

— Kur tu esi, Krompton? Kā jūties?

Nekādas atbildes.

Saraucis pieri, Lūmiss aizsteidzās uz pulkveža Pren- tisa telti.

— Esmu pārdomājis: Denu Steku es nemeklēšu, — Lūmiss paziņoja pulkvedim. — Viņš tiešām, šķiet, aizgājis pārāk tālu.

— Prātīgs lēmums, — komandieris sacīja.

— Es gribētu pēc iespējas drīzāk atgriezties uz Marsu.

Komandieris piekrītoši palocīja galvu.

— Visi kosmosa kuģi startē no Portņūhārlemas …

— Kā lai tieku uz turieni?

— Izdarīt to nebūs viegli, — komandieris viņam paskaidroja. — Domāju, ka varēšu jums dot par ceļvedi kādu iedzimto. Vispirms vajadzēs tikt pāri Tompsona kalniem atpakaļ uz U-Berkeru. Šoreiz es ieteiktu maršrutu pa Deseta ieleju, jo pa Centrālajiem džungļiem pašlaik klaiņo kmiktu ordas, un iepriekš nekad nevar zināt, kas šiem velniem padomā. Ū-Berkeru jūs sasniegsit lietus sezonā, tāpēc pikapi uz Depotsvilu diezin vai brauks. Ja paspēsit laikā, varēsit pievienoties sāls karavānai, kas uz turieni dodas caur Nažu aizu pa īsāko ceļu. Ja turpretim nepaspēsit, jums, jādomā, nebūs grūti noteikt pareizo virzienu pēc kompasa, saprotams, ievērojot šim apvidum raksturīgās deviācijas. Kad nokļūsit Depotsvilā, lietus gāzīs kā no spaiņiem. Tas ir vienreizējs skats, es jums teikšu! Ja laimēsies, Depotsvilā noķersit helikopteru uz Ņūsentdenisu un no turienes — uz Austrumu purvu, lai gan, atklāti sakot, zikru dēļ stipri jāšaubās, vai jums tas izdosies. Tādas vētras lidmašīnām ir ļoti bīstamas. Tāpēc varbūt līdz Austrumu purvam labāk braukt ar riteņtvaikoni un pēc tam — ar preču kuģi uz leju pa Ainlendzī līdz Portņūhārlemai. Cik man zināms, šīs upes dienvidu krastā ir vairākas drošas ostas, kurās var patverties, ja laiks kļūst pavisam neciešams. Es personīgi gan dodu priekšroku ceļošanai pa zemi vai gaisu. Bet jums, protams, pašam jāizlemj, kādu ceļu izraudzīties …

— Pateicos, — Lūmiss neskanīgi teica.

— Paziņojiet man savu galīgo lēmumu!

Lūmiss vēlreiz pateicās komandierim un atgriezās teltī stipri uzbudināts. Viņš domāja par gaidāmo ceļojumu pāri kalniem un purviem, garām pirmatnējām apmetnēm un klejojošām mežoņu ordām. Viņš iztēlojās sarežģījumus, kurus visam tam pievienos lieti un drausmīgās viesuļvētras. Vēl nekad viņa bagātā, viegli iekustināmā fantāzija nebija uzbūrusi tik spilgtas un šausminošas ainas kā tagad, kad viņš iedomājās atceļā draudošās briesmas.