Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

U-Berkera bija neliels plantaciju puduris Balto Mākoņu kontinenta vidienē. Piecdesmit kolonisti šeit uz-

raudzīja divus tūkstošus iedzimto, kas stādīja un kopa lī kokus, kuri auga vienīgi šajā apvidū. Lī koka augļus novāca divreiz gadā, un no tiem izgatavoja garšvielu, bez kuras uz Zemes vairs neiztika neviena namamāte.

Kromptons sameklēja vecāko uzraugu Hārisu — īstu milzeni ar sarkanu ģīmi, revolveri pie sāniem un ap jostas vietu aptītu melnu čūskādas pletni.

— Dens Steks? — uzraugs pārjautāja. — Kā tad! Steks šeit strādāja apmēram gadu. Pēc tam mēs viņu izvadījām ar spērienu pa pakaļu, lai ātrāk lasās pie velna.

— Ja tas jūs neapgrūtina, pastāstiet, lūdzu, kāpēc!

— Labprāt, — uzraugs teica. — Bet par tādām lietām ērtāk runāt pie glāzītes.

Viņš aizveda Kromptonu uz Ū-Berkeras vienīgo bāru. Tur, sūkdams vietējo kukurūzas viskiju, Hāriss pastāstīja par Denu Steku.

— Viņš ieradās pie mums no Austrumu purva. Tur viņam, liekas, bijušas nepatikšanas ar kādu skuķi. Vai nu bija iekrāmējis viņai pa zobiem, vai izspēlējis kaut ko līdzīgu. Bet tā nav mana darīšana. Lielākā daļa no mums šeit nav paipuisīši, un, es domāju, pilsētnieki ir itin priecīgi, ka tikuši no mums vaļā … Es nozīmēju Steku par uzraugu piecdesmit aīsiem, kas kopa lī kokus simt akru platībā. No sākuma viņš strādāja sasodīti labi.

Vecākais uzraugs iztukšoja glāzi. Kromptons pasūtīja vēl vienu un samaksāja par to.

— Es viņam teicu, — Hāriss turpināja, — ka iedzimtos vajadzēs patrenkāt, citādi ne velna no viņiem neizspiedīs. Mēs šeit lielāko tiesu nodarbinām čipetsu cilts piederīgos; drūma, neuzticama slaka, vai zināt, toties īsti spēka mitriķi. Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz divdesmit gadiem, viņu virsaitis mums iznomā

strādniekus, saņemot pretim šautenes. Ar tām viņi mēģina mūs nokniebt, bet tas jau ir cits jautājums. Mēs šeit nenodarbojamies ar divām lietām reizē.

— Līgums uz divdesmit gadiem? — Kromptons jautāja. — Tad jau iznāk, ka aīsi faktiski ir jūsu vergi?

— Pilnīgi pareizi, — uzraugs apstiprināja. — Viens otrs no saimniekiem mēģina to izskaistināt, runā par īslaicīgu atkarību vai pārejošu feodāla tipa ekonomiku. Bet tā ir verdzība. Kādēļ lietas nesaukt īstajos vārdos? Turklāt tā vispār ir vienīgā iespēja civilizēt šos ļautiņus. Steks to saprata. Būdīgs puisis bija un ar pletni arī prata rīkoties. Domāju, šis te viņam būs īstais robs.

— Nu, un? — Kromptons mudināja uzraugu, pasūtīdams viņam vēl vienu viskiju.

— No sākuma bija vīrs uz goda, — Hāriss teica. — Mizoja iedzimtos ar melno čūsku, izspieda savu ienākumu daļu un vēl šo to pa virsu. Bet viņam nebija mēra sajūtas. Reiz savicinājis pletni, nemācēja vairs rimties, bet jaunas darba rokas maksā naudu. Es teicu viņam, lai drusku savaldās. Viņš to neņēma vērā. Kādu dienu viņa čipetsi sadumpojās un astoņus vajadzēja nošaut, iekams pārējie deva kājām ziņu. Pēc tam es aprunājos ar viņu zem četrām acīm. Es viņam paskaidroju, ka mūsu uzdevums ir piespiest aīsus strādāt, nevis viņus nogalināt. Protams, jārēķinās ar to, ka zināmu procentu mēs zaudēsim. Bet Steks šajā ziņā acīm redzami pārcentās, līdz ar to samazinot mūsu ienākumus.

Uzraugs nopūtās un aizkūpināja cigareti.

— Stekam patika pārāk bieži lietot pletni. Daudzi tā dara, bet Stekam nebija mēra sajūtas. Viņa čipetsi atkal sadumpojās, un viņam vajadzēja nolaist no kātiem gandrīz veselu duci. Bet šai jezgā viņš pazaudēja roku. To

pašu, ar kuru bija cilājis pletni. Kāds no čipetsiem, jādomā, būs viņam to nokodis.

Tad es viņu norīkoju darbā uz žāvētavu, bet ari tur viņš kautiņā nosita četrus aīsus. Tas nu bija par daudz! Strādnieki maksā naudu, un mēs šeit nevaram turēt tādu karstas putras strēbēju stulbeni, kas tos nogalina ik reizes, kad viņam uznāk kārtējais dullums. Es iedevu Stekam aprēķinu un aiztriecu viņu ratā.

— Vai viņš teica, uz kurieni dosies? — Kromptons jautāja.

— Viņš teica tā: mēs nesaprotot, ka aīsi jāiznīcina, lai atbrīvotu vietu kolonistiem. Teica arī, ka nodomājis pievienoties Modrajiem. Tie ir tāda klejojoša armija, kas kontrolē kareivīgās ciltis.

Kromptons pateicās vecākajam uzraugam un pavaicāja, kur atrodas Modro štābs.

— Pašreiz štābs apmeties Lietus lējēju upes kreisajā krastā. Tur viņi cenšas uzspiest savus noteikumus serii- diem. Bet vai tiešām Steks jums tik ļoti vajadzīgs?

— Viņš ir mans brālis, — Kromptons paskaidroja, sajuzdams pēkšņu vājumu ceļos.

Uzraugs cieši palūkojās uz Kromptonu.

— Neko darīt, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Rads paliek rads. Bet jūsu brālis gan ir viens no drūmākajiem eksemplāriem, kādus esmu redzējis, un man gadījies redzēt visādas padibenes. Labāk lieciet viņu mierā.

— Man viņš jāatrod, — Kromptons teica.

Hāriss vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Lietus lējēju upe ir diezgan tālu. Es varu pārdot jums nastu nesējus mūļus un pārtiku un atsūtīšu arī kādu iedzimto par ceļvedi. Jums būs jāšķērso apvidus, kurā mīt nomierinātas ciltis, tā ka līdz Modro nometnei jūs, cerams, nokļūsit sveiks un vesels. Domāju, ka šis apvidus vēl aizvien ir mierīgs.