Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Kā jau teicu, Finča stundas ir skaitītas. — Tailers piemiedza- acis, un viņa skatiens kļuva dzeļošs. — Vispār, svešiniek, es jūs brīdinu: labāk nejaucieties Asiņainās deltas tieslietās, citādi jums var klāties plāni… Mums nav vajadzīgi nekādi pārgudri advokātu triki, lai atšķirtu, kur taisnība un kur netaisnība.

Lūmiss uzstājīgi čukstēja Kromptonam:

— Liecies mierā! Laidīsimies ātrāk prom no šejienes 1

Taču Kromptons izlikās neko nedzirdam. Viņš sacīja šerifam:

— Mister Tailer, Dens Steks ir mans pusbrālis.

— Jo ļaunāk jums, — Tailers teica.

— Man tiešām nepieciešams ar viņu parunāt. Kaut piecas minūtes. Lai nodotu mātes pēdējo sveicienu.

— Nekas neiznāks.

Kromptons parakņājās kabatā un izvilka saburzītu naudas zīmju žūksni.

— Tikai divas minūtes!

— Labi. Varbūt… Nolādēts!

Sekodams Tailera skatienam, Kromptons ieraudzīja pa putekļaino ielu strauji tuvojamies ļaužu baru.

— Puiši nāk, — Tailers iesaucās. — Tagad es jums vairs nevarētu līdzēt, pat ja gribētu … Bet manis pēc, ja vēlaties, varat būt klāt pie kāršanas.

Kromptons atkāpās, dodams nācējiem ceļu. Viņu bija vismaz pussimts, un tālumā parādījās vēl citi. Lielāko tiesu tie bija stalti, plecīgi vīri ar skarbām, vēju appūstām sejām — tādi, ar kuriem nav ieteicams dzīt jokus, turklāt gandrīz katram pie sāniem bija ierocis. Viņi pārmija dažus vārdus ar šerifu.

— Nedari muļķības, — Lūmiss brīdināja.

— Te es diemžēl neko nevaru darīt, — Kromptons skumji atbildēja.

Šerifs Tailers atvēra klēts durvis. Bariņš vīru iegāja pa tām un pēc brītiņa iznāca, stiepjot kādu sev līdzi. Kromptons pat nedabūja šo cilvēku redzēt, jo pūlis tūdaļ ielenca apcietināto no visām pusēm.

Kromptons sekoja pūlim, kas vilka ieslodzīto uz pilsētiņas otru malu, kur pār milzīga koka zaru jau bija pārmesta virve ar cilpu galā.

— Zarā viņu! — pūlis rēca.

— Puiši! — Dena Steka balss bija tikko dzirdama. — Ļaujiet pateikt…

— Pie joda, — kāds no pūļa sauca. — Pakārt viņu, un cauri!

— Dodiet pēdējo vārdu! — Steks izmisis brēca.

Gluži negaidīti šerifs atbalstīja viņa lūgumu.

— Puiši, ļaujiet viņam runāt. Pirms nāves katram uz to ir tiesības. Klāj vaļā, Stek, tikai nevelc garumā.

Uzmetuši Stekam kaklā cilpu, viņi uzcēla Denu uz furgona, un vismaz ducis roku satvēra virves otru galu.

Beidzot ari Kromptons viņu ieraudzīja. Kā apmāts Elisters skatījās uz šo ilgi meklēto savas personības sastāvdaļu.

Dens Steks bija masīvs, liela auguma vīrs. Viņa stūrainās sejas asie un reizē smagnējie vaibsti liecināja par kaislībām un naidu, bailēm un varmācību, slepeniem netikumiem un slēptu nožēlu. Viņam bija plaši ieplestas nāsis, biezas lūpas, spēcīgi zobi un šauras, nodevīgas acis. Cieti, melni mati stūrgalvīgi krita uz sakarsušo pieri, un tumši bārdas rugāji klāja kaistošos vaigus. Steka izskats precīzi atbilda viņa stereotipam. Steks bija holēriķis; šo temperamentu, kas atvasināts no pirmelementa Gaisa, rada pārmērīgs daudzums karstas, dzeltenas žults, kura liek cilvēkam ātri iekaist dusmās, reizē laupot tam saprātu.

Steks lūkojās pāri pūlim līdz baltkvēlei nokaitētajās debesis. Tad viņš lēni nolieca galvu un bronzas protēze uz viņa labās rokas stumbeņa ugunīgi iedzirkstījās dienas žilbinošajā baltumā.

— Puiši, — sacīja Steks, — savā mūžā esmu nodarījis daudz ļauna.

— Un to tu stāsti mums? — kāds skaļi iesaucās.

— Esmu bijis melis un krāpnieks, — Steks kliedza.

— Es iesitu meitenei, kuru mīlēju, iesitu pamatīgi, gribēdams viņu sāpināt. Es apzagu savus mīļos vecākus. Bez vajadzības izlēju šīs planētas nelaimīgo aborigēnu asinis. Puiši, esmu dzīvojis slikti!

Pūlis ņirgājās par sentimentālo runu.

— Bet es gribu, lai jūs zinātu, — Steks auroja,

— gribu, lai jūs zinātu, ka esmu cīnījies ar savu grēcīgo dabu un centies to pieveikt. Es cīkstējos ar veco velnu, kas mīt manā dvēselē, cīkstējos kā vīrs, nežēlodams spēkus. Es pievienojos Modrajiem un divus gadus biju goda vīrs, ne sliktāks par jebkuru citu. Tad ārprāts atkal pievārēja mani un es nogalināju.

— Vai tu esi beidzis? — šerifs jautāja.

— Bet es gribu, lai jūs zinātu… — Steka auri pārvērtās kaucienos, un viņa asinīm pielijušās acis gandrīz vai izsprāga no dobumiem. — Atzīstos, ka esmu nodarījis daudz ļauna, atzīstos visā pilnībā un bez jebkādas piespiešanas. Bet, puiši, es nenogalināju Bartonu Finču!

— Labs ir, — šerifs teica. — Ja esi galā, ķersimies pie lietas.

Steks iekaucās vēl spalgāk:

— Uzklausiet mani! Finčs bija mans draugs, mans vienīgais draugs visā pasaulē! Es gribēju viņam palīdzēt, es tikai mazliet sakratīju viņu, lai atjēdzas… Kad viņš tomēr neatjēdzās, es laikam pazaudēju galvu, izdemolēju Moriartija bāru un iekaustīju dažus puišus. Bet dieva priekšā es zvēru, ka neesmu Finčam darījis pāri!

— Vai tu beidzot esi galā? — šerifs vaicāja.

Steks atvēra muti, atkal aizvēra to un pamāja ar galvu.

— Kārtībā, zēni, — šerifs teica. — Sāksim.

Vīri iekustināja furgonu, uz kura stāvēja notiesātais. Sajā brīdī Steks, kura seja pauda bezgalīgu izmisumu, ieraudzīja pūlī Kromptonu.

Un pazina viņu.

Lūmiss ātri nobēra: