Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Pēkšņi Edselu pārņēma nevaldāma vēlēšanās nosist Parku. Šo mazrunīgo vīru viņš nevarēja ciest-jau no paša sākuma — no tā brīža, kad uz Zemes viņi bija kļuvuši par kompanjoniem. Jā, viņš ienīda Parku! Ienīda pat vairāk, nekā nicināja Faksonu.

Edsels apstājās.

— Vai tu zini, kādā virzienā mums jāiet? — viņš jautāja draudīgi zemā balsī.

Parks paraustīja plecus. Viņa bālajā, kalsnajā sejā neatspoguļojās nekādas emocijas.

— Uz kurieni mēs ejam, es tev jautāju! — Edsels atkārtoja.

Parks vēlreiz paraustīja plecus.

«Tūlīt ietriekšu viņam lodi pierē,» Edsels nolēma un izstiepa roku pēc pistoles.

— Pagaidi, Edsel! — Faksons lūdza, nostādamies starp abiem. — Pacieties vēl mazliet! Apdomā, cik daudz naudas mēs sarausīsim, ja ieročus izdosies atrast! — No šīs perspektīvas resnīša acis iegailējās. — Tie ir tepat netālu, Edsel. Varbūt jau nākamajā kurgānā.

Edsels svārstījās.

Būtu viņš tur, uz Zemes, zinājis, kas no visa tā iznāks! Bet toreiz viss šķita pārlieku vienkārši. Viņam bija rakstu tīstoklis un tīstoklī… ziņas par to, kur atrodas marsiešu leģendāro ieroču noliktava. Parks prata lasīt marsiešu rakstus; Faksons deva naudu ekspedīcijai. Edsels domāja, ka viņiem tikai jānolaižas uz Marsa un jānoiet daži soļi līdz tai vietai, kur ieroči paslēpti.

Pirms tam Edsels ne reizi nebija atstājis Zemi. Viņš neparedzēja, ka ekspedīcija ieilgs, ka vajadzēs salt ledainā vējā, dzīvot pusbadā, pārtiekot no bezgaršīgiem koncentrātiem, un paciest mūžīgos reiboņus, kurus, par spīti speciālajiem respiratoriem, izraisa ārkārtīgi retinātais gaiss, kas tikpat kā nesatur skābekli. Toreiz viņš nedomāja arī par nemitīgajām, trulajām muskuļu sāpēm, kas nomoka cilvēkus, kuriem visu laiku jālaužas caur biezajiem Marsa brikšņiem. Viņš domāja tikai par to, kādu cenu piedāvās valdība, jebkura valdība, par šiem leģendārajiem ieročiem.

— Lūdzu piedošanu, — Edsels atjēdzies teica, — šī vieta man krīt uz nerviem. Atvaino, Park, manu nesavaldību. Lūdzu, ved mūs tālāk!

Parks klusēdams palocīja galvu un devās uz priekšu. Faksons atviegloti nopūtās un sekoja Parkam.

«Galu galā,» Edsels nosprieda, «nošaut viņus es varu jebkurā brīdī.»

Kurgānu viņi atrada vakarā, tieši tad, kad Edsela pacietība draudēja kārtējo reizi izsīkt. Dīvainā masīvā celtne izskatījās uz mata, kā bija aprakstīts tīstoklī. Uz metāla sienām bija nogulsnējusies bieza putekļu kārta, durvis izrādījās cieši noslēgtas.

— Vienu mirkli, tūlīt es tās izgāzīšu, — Edsels, izvilkdams pistoli, iesaucās.

Parks atbīdīja viņu sānis, pagrieza tikko manāmu ripuļi, un durvis atvērās.

Viņi iegāja milzīgā zālē, kur, sakrauti blāķos, gulēja marsiešu leģendārie ieroči — senas civilizācijas pēdējās atliekas. Viņu priekšā laistījās dārgumi, kurus neviens vairs necerēja atrast. Kopš cilvēki bija spēruši pirmos soļus uz Marsa, zinātnieki rūpīgi pētīja pilsētu

drupas. Planētas līdzenumos izraka ne vien sagruvušas ēkas, bet arī salauztas mašīnas, rīkus un aparātus. Viss norādīja uz titānisku civilizāciju, kas apsteigusi cilvēci par gadu tūkstošiem. Cik izdevās noprast pēc atšifrētajām rakstu zīmēm, uz Marsa plosījušies drausmīgi kari. Tiesa, dokumentos nekas nebija teikts par marsiešu bojāeju, tomēr nevarēja būt šaubu, ka jau daudzus tūkstošus gadu uz šīs planētas nav saprātīgu būtņu un nav pat dzīvnieku.

Likās, ka marsieši aiziedami savus ieročus paņēmuši līdzi.

Edsels zināja: šie ieroči ir dārgāki par tīru rādiju, tiem līdzvērtīgu nebija visā pasaulē.

Uzmetis dārgumiem kārīgu skatienu, Edsels satvēra pirmo rīku, kas pagadījās pie rokas. Spožais priekšmets atgādināja četrdesmit piektā kalibra pistoli, taču bija krietni lielāks.

— Nešauj! — Faksons iekliedzās, tikko Edsels bija sācis tēmēt. — Var notikt sprādziens vai kaut kas vēl ļaunāks. Ar šiem krāmiem lai noņemas speciālisti! Protams, tikai pēc tam, kad būsim iekasējuši naudiņu …

Edsels nospieda mēlīti. Krūms, kas auga vismaz simt pēdas no durvīm, pazuda spilgti sarkanā uzliesmojumā.

— Nav peļami, — viņš piezīmēja, nolika ieroci atpakaļ un paņēma citu.

— Pietiek! Dieva dēļ…. — Faksons lūdzās. — Izmēģināt ieročus šeit, uz vietas, ir vistīrākais neprāts. Var izraisīt kodolreakciju vai kaut ko līdzīgu.

— Aizveries! — Edsels norūca, aplūkodams otrās pistoles sprūdu.

— Lūdzu, nešauj vairs! — Faksons, atbalstu meklēdams, paskatījās uz Parku. Bet tas joprojām klusēja, ar acīm modri sekodams katrai Edsela kustībai.

— Viens no dzelžiem, kas te samesti, laikam taču ir iznīcinājis visu marsiešu rasi, — Faksons turpināja.

— Un tu atkal gribi ievārīt putru …

Edsels izšāva vēlreiz un ar neslēptu patiku vēroja, kā tālumā uzliesmo tuksneša smiltis.

— Tā tik ir manta! — viņš jūsmoja, izvilkdams no blāķa priekšmetu, kas atgādināja garu zizli.

Aukstumu Edsels vairs nejuta. Viņš rotaļājās ar spožajām mantiņām, un viņa noskaņojums kļuva arvien labāks.

— Laiks posties ceļā, — sacīja Faksons, virzīdamies tuvāk durvīm.

— Posties? Uz kurieni? — Edsels lēni vaicāja un pacēla zibošo rīku, kura izliektais spals ērti gulēja plaukstā.

— Atpakaļ uz kosmodromu, — Faksons atbildēja,