Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Garaiņi savijas strūklā, kas, izplūzdama uz visām pusēm, drīz sabiezēja par mākonīti. Tas strauji pletās, auga un ieguva arvien noteiktāku formu. *

Dažās sekundēs tas bija galīgi izveidojies un sastindzis dažus metrus virs lādītes. Dziestošās dienas gaismā mākonis dīvaini vizēja, un šai metāliskajā vizmā Parks pēkšņi saskatīja milzīgu muti zem divām nemirkšķinošām acīm.

Viņš satvēra pistoli, ar kuru Edsels bija nogalinājis Faksonu, un tūdaļ juta, cik ērts un parocīgs ir šis šau- jamrīks. Briesmonis tuvojās. Parks nospieda pogu. No stobra izšāvās žilbinošs stars.

— Ho, ho! — mute rēca. — Protoplazma! — un sniedzās pēc Edsela ķermeņa.

Parks aizmeta prom pistoli, paķēra no platformas dezintegratoru un rūpīgi notēmēja.

— Mierīga protoplazma… — aprijis Edselu, briesmonis šmakstināja. — Man garšo mierīga protoplazma.

Parks izšāva vēlreiz. Sprādziena vietā radās desmit metrus dziļa bedre. No tās izpeldēja gigantiska mute.

— Ilgi gan vajadzēja gaidīt! — mute teica.

Parka nervi savilkās ciešā kamolā. Ar pūlēm apspiedis paniskās šausmas, viņš ieslēdza aizsarglauku un patvērās zilajā puslodē.

Briesmonis vēl arvien tuvojās.

— Izgaisti! Pazūdi! Prom no manām acīm! — Parks ieķērcās; viņa nervi neizturēja.

— Man garšo mierīga protoplazma, bet man garšo arī kustīga protoplazma, — mute ņirdza un, iepeldējusi zilajā puslodē, aprija Parku.

Tikpat viegli, kā iepeldējis, Absolūtais ierocis izpeldēja no aizsarglauka necauršaujamā kupola, sagremoja garšīgo kumosu un sāka lūkoties apkārt, meklējot miljonus protoplazmas vienību. Gluži kā sensenos laikos …

MANI NABAGA SLEPENIE

Nekad nebiju domājis, ka vienam cilvēkam var būt tik daudz rūpju un raižu, cik pašreiz ir man. Izskaidrot, kā es nokļuvu tādā ķezā, dažos vārdos nav iespējams. Tāpēc labāk stāstīšu visu pēc kārtas.

Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmajā gadā, pabeidzis profesionāli tehnisko skolu, sāku strādāt par sfinksvārstuļu montētāju firmā «Stārlinga kosmiskie kuģi». Ar savu darbu biju apmierināts. Man patika noskatīties, kā milzīgie laineri kaukdami uzšaujas debesīs un aizlido uz Gulbja zvaigznāju, Centaura alfu vai citām pasaulēm, par kurām tik bieži runā radioraidījumos un raksta avīzēs. Es biju jauns, man bija draugi, pat divas trīs draudzenes un nākotnē — visspožākās perspektīvas. Bet no visa tā nebija nekāda labuma. Taisnība, administrācija mani šad tad uzslavēja, taču es noteikti būtu varējis paveikt daudz vairāk, ja nebūtu slēpto kameru, kuru objektīvi sekoja katrai manu roku kustībai. Lūdzu, nedomājiet, ka man bija iebildumi pret kamerām kā tādām! Nē, mani tikai kaitināja šo aparātu nerņitīgā sīkšana, kas neļāva koncentrēties.

Ne vienu reizi vien mēģināju sūdzēties Iekšējās drošības pārvaldē. «Paklausieties,» es teicu, «kāpēc visur uzstādītas jaunas beztrokšņu kameras, bet manā darba vietā — šīs vecās grabažas?» Tomēr drošībnieki negribēja man palīdzēt; viņi bija pārāk aizņemti.

Pamazām manu dzīvi sagandēja, tūkstoš sīkumu. Ņemsim, piemēram, skaņu ierakstu aparātu, kuru iemontēja manā televizorā. Federālā izmeklēšanas biroja līdzstrādniekiem neizdevās to noregulēt, un tas dūca cauru nakti. Es sūdzējos simtiem reižu. «Paklausieties,» teicu, «nevienā dzīvoklī šie aparāti tā nedūc, bet no manējā nav nekāda glābiņa!» Atbildes vietā man nolasīja sen apnikušu lekciju par nepieciešamību izcīnīt uzvaru «aukstajā karā» un par to, ka šādos apstākļos neesot iespējams katram izdabāt. Tāda attieksme vienmēr izraisa cilvēkā mazvērtības sajūtu. Un man, dabiski, radās aizdomas, ka valdībai nav ne mazākās intereses par mani.

Vai atkal ņemsim slepeno aģentu, kuram uzdeva mani izspiegot. Saskaņā ar pastāvošo klasifikāciju biju ieskaitīts astoņpadsmitajā «aizdomās turēto personu» grupā. Tas ir, tai pašā kategorijā, pie kuras pieder ASV viceprezidents. Sīs grupas aizdomīgos uzrauga tikai daļēji. Taču slepenais, kura uzraudzībā biju nodots es, liekas, uzskatīja sevi par kinozvaigzni — viņš allaž valkāja plankumainu šineli un gandrīz līdz uzacīm uzmauktu platmali. Tas bija kalsns, neirotisks tips; baidīdamies, ka piepeši nepazūdu, viņš man burtiski mina uz papēžiem. Nabadziņš, jāatzīst, darīja visu> kas viņa spēkos, lai tiktu galā ar savu uzdevumu, un viņu nedrīkst vainot, ja ne katrreiz tas izdevās. Patiesību sakot, man bija viņa no sirds žēl — tādā darbā kā izsekošana konkurentu taču ir cik uziet! Tomēr špika klātbūtne mani traucēja. Tikko es kaut kur parādījos, juzdams viņa elpu uz sava pakauša, mani draugi smējās līdz asarām.

— Bil, — viņi ņirgājās, — vai tiešām tas ir viss, uz ko tu esi spējīgs?

Mana draudzene apgalvoja, ka šī tipa tuvumā viņai šermuļi skrienot pār muguru. Es, saprotams, aizgāju uz Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisiju un jautāju: «Paklausieties, kāpēc jūs nevarat norīkot kvalificētu detektīvu, kas mani izspiegotu? Vai tad es esmu sliktāks par saviem draugiem?»

Man atbildēja, ka tikšot veikti pasākumi. Bet es skaidri zināju, ka nekas nemainīsies, jo senatoru acīs biju tikpat kā nulle.