Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Visi šie sīkumi izsita mani no garīgā līdzsvara. Starp citu, varat pajautāt manam psihiatram — viņš jums pateiks, cik maz vajadzīgs, lai cilvēku novestu līdz ārprātam. Es biju noguris no tā, ka mani pastāvīgi vai nu ignorē, vai arī noniecina.

Tieši šajā laikā arvien biežāk sāku domāt par tālo kosmosu. Tur, viņpus — atmosfēras, ir miljardiem kubik- jūdžu tukšuma un bezgala daudz dažādu zvaigžņu. Tur katrs vīrietis, katra sieviete, katrs bērns var izvēlēties Zemei līdzīgu planētu pēc savas gaumes. Tur droši vien arī man izdotos atrast piemērotu vietu. Es iegādājos «Visuma spīdekļu katalogu» un nobružātu «Galaktisko pilotu», no vāka līdz vākam izstudēju gravitācijas teorijas un starpzvaigžņu navigācijas mācību grāmatas. Beidzot nopratu, ka esmu piebāzts ar zināšanām līdz matu galiem un vairs nespēju uzņemt sevi pat visniecīgāko zinību graudu.

Manu ietaupījumu knapi pietika, lai nopirktu vecu, nodzītu «Zvaigžņu kliperi». Caur šī grausta šuvēm sūcās sašķidrinātais skābeklis, atomreaktors bija untumaināks par baleta primadonnu, taču motori spēja nogādāt braucēju praktiski jebkurā kosmosa punktā. Tas viss pārvērta manu ieceri diezgan bīstamā pasākumā, bet galu galā es riskēju tikai ar savu dzīvību. Tā vismaz toreiz man šķita — ,

Dabūjis pasi, zilo vīzu, sarkano vīzu, numurēto apliecību, graudiņus pret kosmosa slimību un izziņu par deratizāciju; palūdzu rūpnīcā aprēķinu un atvadījos no kinokamerām. Mājās sakravāju mantas un atvadījos no skaņu ierakstu aparātiem. Uz ielas paspiedu roku špi- kam, kas tik ilgi bija mani izspiegojis, un novēlēju nabadziņam laimīgu palikšanu.

Nu visi tilti bija sadedzināti un atkāpšanās ceļi nogriezti!

Atlika tikai saņemt vispārējo vīzu. Šajā nolūkā steigšus devos uz Vispārējo vīzu biroju. Klerks, kas bija ap- cepinājies mākslīgā kalnu saulē, taču visai prātīgi saglabājis pienbaltas rokas, aizdomīgi nopētīja mani.

— Jūsu ceļa mērķis? — viņš jautāja.

— Kosmoss!

— Tas ir saprotams. Taču konkrētāk, kādu kosmosa daļu jūs domājat?

— To es vēl nezinu. Gribu nokļūt kosmosā. Tālajā kosmosā! Brīvajā kosmosā!

Klerks nopūtās.

— Ja vēlaties saņemt vispārējo vīzu, jums savas domas jāizsaka skaidrāk. Vai esat izraudzījies kādu planētu Amerikāņu kosmosā? Varbūt gribat emigrēt uz

Britu kosmosu? Uz Holandiešu kosmosu? Franču kosmosu?

— Piedodiet, bet man nebija ienācis prātā, ka atsevišķas kosmosa daļas varētu kādam piederēt, — es atbildēju.

— Tādā gadījumā jūs esat atpalicis no dzīves. — Klerks, neslēpdams savu pārākumu, pasmīnēja. — Savienotās Valstis pieteikušas īpašuma tiesības uz kosmisko telpu starp koordinātēm 2KA un 2B, izņemot nelielu un samērā nenozīmīgu segmentu, uz kuru pretendē Meksika. Padomju Savienībai pieder izplatījums starp koordinātēm 3B un 02. Ir arī rajoni, kas piešķirti Ķīnai, Ceilonai, Nigērijai…

Es viņu pārtraucu:

— Bet kur palicis Brīvais kosmoss?

— Tāda nav.

— Kā?… Nav nemaz? — es jautāju. — Cik tālu kosmosā tad iesniedzas valstu robežas?

— Līdz bezgalībai! — viņš lepni atbildēja.

Uz mirkli es burtiski apstulbu. Līdz šim nebiju varējis iedomāties, ka bezgalīgais Visums varētu kādam piederēt. Bet tagad šāda kārtība man likās pilnīgi dabiska. Galu galā — kāpēc kosmiskā telpa nevarētu būt kādas personas, akciju sabiedrības vai valdības īpašums?!

— Es apmetīšos Amerikāņu kosmosā, — sacīju, tobrīd nedomādams par sekām, kādas šiem vārdiem varētu būt; diemžēl visai drīz izrādījās, ka tā bijusi nepiedodama vieglprātība.

Klerks klusēdams iedziļinājās manas biogrāfijas datos, sākot ar piecu gadu vecumu; iesākt ar vēl senākiem laikiem acīmredzot nebija jēgas. Visu rūpīgi pārbaudījis, viņš izsniedza man vispārējo vīzu.

Kad ierados kosmodromā, «Zvaigžņu kliperis» jau bija uztankots, gatavs lidojumam. Startēt izdevās bez jebkādiem sarežģījumiem. Ko nozīmē vientulība, es sapratu tikai vēlāk, bet tad Zeme jau bija pārvērtusies niecīgā puteklītī, kaš drīz pazuda izplatījuma tumsā.

No starta momenta bija pagājušas piecdesmit stundas. Es kārtējo reizi apskatīju savus pārtikas krājumus, kad pēkšņi ievēroju, ka viens no dārzeņu maisiem pēc formas manāmi atšķiras no citiem. Atsējis maisu vaļā, atradu tajā nevis simt mārciņas kartupeļu, bet gan … meiteni.

Kosmisks zaķis! Neticēju pats savām acīm.

— Labdien, — viņa teica, — varbūt jūs man palīdzētu tikt laukā no maisa? Protams, ja vien neesat nolēmis to atkal aizsiet un nodot šo starpgadījumu aizmirstībai …

Es palīdzēju viņai izrāpties no maisa. Meitene šķita simpātiska — slaids augumiņš, sapņainas, zilas acis un rūsgani mati, kas atgādināja reaktīvā dzinēja liesmu strūklas. Viņas glītā, ar dubļiem notašķītā "sejiņa liecināja par apņēmīgu raksturu. Uz Zemes es labprāt būtu noskrējis desmit jūdzes, lai satiktu tādu meiteni.

— Vai jūs man nepiedāvātu kaut ko ēdamu? — viņa turpināja. — No pašas Zemes mutē nav bijis ne kumosa, atskaitot dažus zaļus burkānus.

Uzcienājis viņu ar sviestmaizi, painteresējos:

— Ko jūs šeit darāt?

— Jūs tik un tā mani nesapratīsiet, — meiča atbildēja, sparīgi kustinādama žokļus.

— Man liekas, ka sapratīšu… — es nepiekāpos.