Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Viņa piegāja pie iluminatora un sāka aplūkot zvaigžņu panorāmu. Tās bija galvenokārt amerikāņu zvaigznes, kas spīdēja Amerikāņu kosmosā,

— Es alkstu brīvības, — viņa beidzot sacīja.

— Citiem vārdiem? …

Meitene gurdi atlaidās manā kojā.

— Varbūt jūs tādus saucat par romantiķiem, — viņas balss skanēja ļoti mierīgi, — bet es piederu pie tiem neprātīgajiem, kas tumšā naktī deklamē dzejoļus un ir spējīgi liet aizkustinājuma asaras, raugoties uz kādu porcelāna figūriņu. Mani allaž pārņem dziļš saviļņojums, kad redzu dzeltenas rudens lapas, bet rasas pilieni zaļā pļavā man nez kādēļ atgādina Zemes asaras. Mans psihiatrs apgalvo, ka tas esot mazvērtības komplekss.

Viņa aizvēra acis, un es viņu pilnīgi sapratu. Piecdesmit stundas aizsietā kartupeļu maisā kuru katru būtu padarījušas gurdenu.

— Zeme bija sākusi mani kaitināt, — viņa pēc brīža piebilda. — Es vairs nevarēju paciest mūžīgo birokrātismu un disciplīnu, «auksto» un «karsto» karu, samierināties ar trūkumu, spaidiem un citām šīs pasaules nejēdzībām. ^, Man gribējās kopā ar vēju skraidīt pa zaļiem laukiem, klaiņot pa ēnainiem siliem, smieties un dziedāt…

— Bet kāpēc jūs izvēlējāties tieši mani?

— Tāpēc, ka arī j.ūs alkstat brīvības! Lai gan … ja vēlaties, es varu tūdaļ pat no jums aiziet.

Šeit, kosmosa dzīlēs, kaut ko muļķīgāku diez vai varētu izdomāt, bet atgriezties mums nebija iespējams— līdz Zemei gluži vienkārši nepietiktu degvielas.

— Varat palikt, — es teicu.

— Pateicos, — viņa lēnīgi atbildēja, — jūs tiešām esat mani sapratis.

— Protams, — sacīju, — tikai vispirms precizēsim dažas detaļas…

Taču meitene jau bija aizmigusi; bērnišķīgi nevainīgs smaids šķita lidināmies ap viņas lūpām.

Nezaudēdams ne mirkli, es izkratīju simpātiskās viešņas somiņu. Tajā atradu piecus lūpu zīmuļus, manikīra piederumu komplektu, smaržas «Venēra-5», dzejoļu izlasi kartona vākos un metāla žetonu ar uzrakstu «FIB. Sevišķu lietu izmeklētājs».

Neko citu es arī nebiju gaidījis. Parastas meitenes tādās sarunās nemēdz ielaisties, toties slepenie aģenti tā vien runā.

Tātad valdība man joprojām veltī neatslābstošu uzmanību. Ļoti patīkami! Turpmāk izplatījumā nejutīšos tik vientuļš …

Zvaigžņu kuģis ienira aizvien dziļāk Amerikāņu kosmosa plašumos. Strādājot piecpadsmit stundas diennaktī, panācu, ka šis muzeja eksponāts neizjuka gabalos, ka atomreaktori nepārkarsa un korpusa šuves nezaudēja hermētiskumu. Meivisa O'Deja — tā sauca manu jauno izspiegotāju — gatavoja ēst, pārzināja saimniecību un paguva visos kaktos novietot miniatūras kinokameras. Sie daiktiņi pretīgi sīca, bet es izlikos to nemanām.

Par spīti visam, manas attiecības ar mis O'Deju bija gluži ciešamas.

Mūsu ceļojums ritēja normāli, varētu teikt — pat laimīgi, līdz tam brīdim, kad piedzīvoju kārtējo pārsteigumu.

Kādu dienu, nīkdams pie vadības pults, pēkšņi ievēroju, ka priekšā un mazliet pa labi no kursa iedegas spilgta gaisma. Instinktīvi atlēcis atpakaļ, notriecu no kājām Meivisu, kas tieši tobrīd bija sadomājusi mainīt filmu kasetes 3. kamerā.

— Atvainojiet, lūdzu! — es iesaucos.

— Nekas, nekas, viss kārtībā, — viņa atbildēja.

_ Es palīdzēju viņai piecelties. Nāsīs iesitās «Venē- ras-5» kairinošais aromāts.

— Tagad varat laist mani vaļā, — viņa teica.

— Jā … protams … — vēl arvien cieši apskaudams viņu, murmināju. Meitenes tuvums mani skurbināja. It kā no malas es dzirdēju savu balsi:

— Meivisa, mēs esam iepazinušies nesen, bet…

— Ko, Bili?

Acu priekša man ņirbēja zilzaļsarkani riņķi; es aizmirsu, ka attiecībām starp Aizdomās turēto un Izspiegotāju jābūt stingri oficiālām … Nezinu, ko mēs būtu sarunājuši, ja aiz borta atkal neuzzibsnītu gaisma. Es palaidu Meivisu vaļā un atgriezos pie vadības pults. Tikai ar lielām pūlēm man izdevās nobremzēt un pēc tam pilnīgi apstādināt veco «Zvaigžņu kliperi».

Uzmetis ašu skatienu ekrāniem, ieraudzīju kosmiskajā tukšumā šķietami nekustīgu klinti. Uz tās sēdēja puisēns vakuuma skafandrā. Vienā rokā viņš turēja kasti ar signālraķetēm, otrā — suni; ari tas bija ietērpts skafandrā.

Mēs ātri nogādājām puišeli kuģī un palīdzējām viņam novilkt skafandru.

— Mans sunītis …

— Neuztraucies, dēliņ, viss kārtībā, — es viņu mierināju.

— Ļoti nepatīkami, — puisēns teica, — ka jūs jāapgrūtina.

— Nedomā vairs par to, — es sacīju. — Bet ko tu darīji tur, uz tā klints bluķa?

— Ser, — viņš smalkā balstiņā turpināja, — man vajadzēs iesākt no paša sākuma. Mans tētis bija kosmosa kuģu izmēģinātājs. Viņš mira varoņa nāvē, cenzdamies pārvarēt gaismas barjeru. Nesen māmiņa

apprecējās otru reizi. Viņas jaunais virs — gara auguma melnmatis ar mazām, šaudīgām ačtelēm un vienmēr cieši sakniebtām lūpām — vēl nesen bija stāvējis aiz letes kāda universālveikala galantērijas nodaļā. Jau no sākta gala šis cilvēks mani neieredzēja. Gaišie mati, lielās acis un dzīvespriecīgais raksturs viņam droši vien atgādināja manu nelaiķa tētiņu. Ar katru dienu mūsu attiecības kļuva arvien sliktākas.