Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Es biju tik ļoti pārsteigts, ka nespeju pateikt ne vārda.

— Sakarā ar to, — Meivisa turpināja, — mūsu klātbūtnei šeit vairs nav likumīga pamata, u-n mēs nekavējoties aizlidosim.

— Bet jūs nemaz nevarat aizlidot! Es vēl neesmu izgatavojis jaunus sfinksvārstuļus!

— Jebkuram slepenajam aģentam tādi vārstuļi vienmēr ir rezervē, — Meivisa iecietīgi paskaidroja …

Es noskatījos, kā viņi aiziet uz saviem kuģiem, un domāju par gaidāmo vientulību. Man nebūs valdības, kas sūta aģentus, lai mani izspiegotu. Naktīs es nedzirdēšu klusinātus soļus aiz muguras un atskatījies ne- ieraudzīšu viena vai otra špika sasprindzināto ģīmi. Nekad vairs vecas kinokameras sīkšana darba laikā neiepriecinās manu dzirdi un nenoregulēta skaņu ierakstu aparāta čerkstoņa neiežūžinās mani vakaros.

Un tomēr visvairāk man bija žēl viņu — šo nabaga centīgo, neveiklo, neprasmīgo aģentu, kuriem tagad jāatgriežas neprātīgo tempu, zvēriskās konkurences un nežēlīgā biznesa pasaulē. Kur viņi vēl atradīs tādu «aizdomās turēto» kā es vai otru tik jauku planētu?

— Palieciet sveiks, Bili, — Meivisa sacīja, pasniegdama man roku.

Viņa devās taisnā ceļā uz Voleja kuģi, un pēkšņi es apjēdzu, ka nav vairs iemesla saglabāt mūsu oficiālās attiecības.

— Meivisa! — iekliedzos un metos viņai pakaļ.

Meitene pielika soli; es tomēr paguvu viņu noķert.

— Pagaidi! Atceries,' mēs kosmosā iesākām kādu sarunu. Pēc tam arī šeit, uz planētas, es tev gribēju teikt…

Viņa mēģināja izrauties, taču es gluži ikdienišķa balsī nobubināju:

— Meivisa, es tevi mīlu.

Tai pašā mirklī viņa ieslīga manos apkampienos. Mēs saskūpstījāmies, un es teicu, ka viņas māja ir šeit, uz planētas, kuru klāj ēnaini sili un zaļgandzelteni lauki. Seit, kopā ar mani. Viņa bija mēma aiz laimes.

Redzēdams, ka Meivisa netaisās aizlidot, arī mazais Rojs grozīja savu lēmumu. Mistera Voleja dārzeņiem drīz vajadzēja nogatavoties, un lāga vīrs jutās aicināts palikt, lai tos apkoptu. Drīz izrādījās, ka arī pārējiem ir neatliekamas darīšanas uz šīs planētas.

Tā es kjuvu par to, kas esmu līdz pat šai dienai, — par valdnieku, karali, diktatoru, prezidentu. Un, ja vien gribētu, es šiem tituliem varētu pievienot vēl simtu citu, ne mazāk skanīgu. Bijušie špiki tagad bariem nolaižas uz mūsu planētas. Viņi atceļo ne vien no Amerikas, bet praktiski no visām Zemes malām. Lai paēdinātu šo varzu, man drīz laikam vajadzēs ievest pārtikas produktus. Diemžēl citu planētu valdnieki vairs labprāt negrib man palīdzēt. Viņi uzskata, ka es piekukuļoju viņu slepenos aģentus, lai tie pārbēgtu pie manis.

Bet nekā tamlīdzīga es nekad neesmu darījis! Varu apzvērēt… Aģenti gluži vienkārši atlido un paliek.

Pats bēdīgākais, ka es nevaru iesniegt atlūgumu, jo šī planēta ir mans īpašums. Un sūtīt viņus projām, atklāti sakot, nav dūšas. Ko darīt, nezinu. Brīžiem esmu tuvu izmisumam …

Visi mani pavalstnieki ir kādreizējie valdību slepenie aģenti. Tāpēc varētu domāt, ka valdības izveidošana man nesagādās sevišķas grūtības. Patiesībā turpretī neviens no viņiem negrib mani šai ziņā atbalstīt, un es esmu spiests vienpersonīgi valdīt uz planētas, kuru apdzīvo fermeri, lopkopji, gani. Tāds iedzīvotāju sastāvs dod iespēju vismaz cerēt, ka badā mēs nenomirsim. Bet galu galā arī tas nav tik svarīgi. Galvenais — es absolūti nespēju iedomāties, kā šādos apstākļos, velns parāvis, lai valda!

Neviens no viņiem taču nevēlas atkal kļūt par špiku un denuncēt savus draugus.

CILVĒKA MINIMUMS

Katram sava dziesma — Entons Persevrels par to bija pārliecināts. Glīta meitene ir līdzīga melodijai, brašs kosmonauts — tauru dārdiem. Gudrie sirmgalvji no Starpplanētu padomes liek domāt par koka pūšamo instrumentu daudzbalsīgo harmoniju. Ir ģēniji, kuru dzīve veido sarežģītu, bezgala krāšņu kontrapunktu, un ir planētu padibenes, kuru eksistence nav nekas vairāk kā nožēlojams obojas pīkstiens uz lielo misiņa šķīvju žvadzoņas fona.

Tā Persevrels prātoja, turēdams rokā bārdas nazi un vērodams smalkās, zilganās vēnas uz plaukstas pamata.

Un, ja nu tiešām ikvienu cilvēku raksturotu ar kādu skaņdarbu, tad viņam, Entonam Persevrelam, vispiemērotākais būtu vāji iecerēta un nemākulīgi izpildīta kļūmju simfonija.

Viņa dzimšanas stundā tikko dzirdami ieskanējās priecīga ragu mūzika. Klusinātas bungu rīboņas pavadīts, jaunais Persevrels apņēmīgi uzsāka skolas gaitas. Viņš mācījās teicami un tika uzņemts privileģētā grupā, kur audzēkņu skaits nepārsniedza piecus simtus un katrs varēja zināmā mērā cerēt uz individuālu pieeju. Nākotne toreiz likās daudzsološa …

Bet Entons bija dzimis nelaimes putns. Viņam nepārtraukti gadījās dažādas ķibeles: viņš vai nu apgāza tintnīcas, vai pazaudēja grāmatas, vai kaut kur nobāza vajadzīgus papīrus. Priekšmetiem piemita nolāpīta tendence lūzt viņa pirkstos, bet reizēm — un tas bija vēl nepatīkamāk — lauzt viņa pirkstus. Turklāt viņš sasirga ar visām iespējamām bērnu kaitēm, ieskaitot šarlaku, masalas, Alžīrijas cūciņas, vējbakas, masaliņas un tiklab Zaļo, kā Oranžo drudzi.