Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Šīs likstas, protams, nemazināja Persevrela iedzimtās spējas, taču cilvēku pārblīvētajā nesaudzīgas konkurences pasaulē ar iedzimtām spējām vien nepietiek. Te vajadzīga vēl krietna porcija veiksmes, un Persevre- lam tādas nebija. Koledžā viņu pārcēla uz gluži parastu grupu, kurā mācījās desmittūkstoš studentu; šādos apstākļos viņa problēmas vēl vairāk sarežģījās un iespējas inficēties, dabiski, pieauga.

Entons bija tievs, izstīdzējis, briļļains, ļoti čakls un labsirdīgs jauneklis, kuru ārsti, kaut arī nespēja atklāt šīs vainas cēloņus, vienprātīgi atzina par «apveltītu ar tieksmi iekulties visādās nelaimēs». Bet, lai nu kādi būtu cēloņi, sekas palika. Persevrels bija viens no tiem neveiksminiekiem, kurus dzīvē sagaida tikai mokas un ciešanas.

Cilvēku vairākums ar panteras veiklību ložņā pa civilizācijas džungļiem. Bet tādiem kā Persevrels šie džungļi ir viscaur nosēti lamatām, slazdiem un cilpām, pilni apslēptu bezdibeņu un strauju, krāčainu upju, dzīvībai bīstamu sēņu un vēl bīstamāku plēsoņu. Drošu taku nav: izvēlies, kuru gribi, — visas ved postā.

Pie augstskolas diploma jaunais Persevrels tika, par spīti savam ievērības cienīgajam talantam lauzt kājas, kāpjot pa vītņu kāpnēm, izmežģīt potītes, ejot pa bruģa akmeņiem, virpuļdurvīs sasisj elkoņus, pret logu rūtīm sadauzīt briļļu stiklus, par spīti absolūtai nespējai izvairīties no tām nožēlojami smieklīgajām un reizē mokpilnajām ķibelēm, kas vajā ikvienu nelaimes putnu.

Pabeidzis koledžu, Entons sakopoja visus spēkus, lai atkal liktu skanēt dzidrajai cerību tēmai, kuru tik ļoti vēlējās dzirdēt viņa dūšīgais tētis un maigā māmiņa. Uzmundrinošas bungu rīboņas un trīsošu stīgu akordu pavadīts, Persevrels spēra pirmos soļus uz Menhetenas salas, lai tur kļūtu par savas laimes kalēju. Viņš strādāja, sevi netaupīdams: neatlaidīgi centās uzveikt liktenīgo vājību, nezaudēt optimismu un dzīves prieku.

Bet liktenis savu upuri neizlaida no ķetnām. Daiļskanīgie akordi pārvērtās juceklīgā pļerkstoņā; Entona dzīves simfonija degradēja līdz komiskās operas līmenim. Salauztu diktofonu un ar tinti aptraipītu līgumu, aizmirstu reģistra kartīšu un sajauktu tabulu haoss; apakšzemes dzelzceļa drūzmā saspiestu ribu, trotuāru režģos sastieptu cīpslu un pret nepamanītiem izciļņiem sasistu briļļu virpulis; nepārtraukta slimību sērija, kurā ietilpa gan D tipa hepatīts, gan Marsa, gan Venēras gripa, gan Atmodas sindroms, gan Smieklu drudzis — tādi bija iemesli, kuru dēļ Persevrels zaudēja vienu darbu pēc otra.

Tomēr viņš joprojām pretojās kārdinājumam kļūt par hipohondriķi. Entons sapņoja par kosmosu, par dzelžainiem vīriem, kas iekaro cilvēcei jaunas zemes, par svešu planētu kolonizāciju, par neaptveramiem plašumiem, kuros — tālu no Zemes smacējošajiem, sintētiskajiem džungļiem — cilvēks tiešām varētu atrast sevi. Viņš aizsūtīja iesniegumu Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departamentam, bet saņēma atteikumu. Ļoti nelabprāt šķīries no ilgi lolotā sapņa, Persevrels izmēģināja roku vēl dažnedažādos darbos. Vienlaikus viņš ārstējās, izmantojot psihoanalīzes, hipnotiskas iedvesmoša- nas, hiperiedvesmošanas un pretiedvesmas anulēšanas metodes. Taču viss bija veltīgi.

Katram cilvēkam ir sava iespēju robeža un katrai simfonijai — savs fināls. Persevrels zaudēja cerības trīsdesmit četru gadu vecumā, kad trešajā dienā tika atlaists no darba, kuru bija meklējis divus mēnešus. Tas, pēc viņa domām, iezīmēja pēdējo komiski disonējošo misiņa šķīvju žvadzienu — atvadu sveicienu subjektam, kuram droši vien būtu bijis labāk nemaz neieraudzīt dienas gaismu šai pasaulē.

Drūmā noskaņā saņēmis savu nožēlojamo algu un vārgi paspiedis roku bijušajam šefam, Entons iekāpa liftā. Viņa smadzenēs jau bija ieperinājusies neskaidra doma par pašnāvību un iztēlē rādījās smago mašīnu riteņi, gāzes krāni, augstceltnes un straujas, atvarai- nas upes.

Lifts nobrauca līdz lielajam marmora vestibilam, kur

dežurēja formās tērpti kārtības sargi un allaž drūzmējās ļaudis, gaidīdami, kad atvērsies izejas durvis. Persevrels nostājās rindā un vienaldzīgi palūkojās uz apmeklētāju straumes blīvuma mērītāju, kura bultiņa svārstījās tuvu panikas atzīmei. Beidzot pienāca viņa kārta. Uz ielas Entons pievienojās ļaužu masai, kas plūda rietumu virzienā — turp, kur atradās, viņa mājoklis.

Viņu joprojām nodarbināja domas par pašnāvību; tās gan nebija vairs tik drudžainas, toties ieguva arvien noteiktākus apveidus. Pa ceļam viņš rūpīgi apsvēra dažnedažādus paņēmienus un metodes. Mājas tuvumā Entons atdalījās no pūļa un ieslīdēja kāpņu telpā.

Izspraucies cauri gaiteņos draiskuļojošo bērnu bariņiem, viņš galu galā sasniedza būrīti, kuru viņam bija piešķīrušas pilsētas iestādes. Entons iegāja istabā, aizslēdza durvis un no skujampiederumu kārbiņas izņēma bārdas nazi. Tad apgūlās gultā, atspieda kājas pret sienu un sāka aplūkot tievās, zilganās vēnas uz plaukstas pamata.