— Tāpēc, — Heiskels ātri nobēra, — pirms dažiem gadiem mēs atteicāmies no optimālā izlūka tipa un sākām izmantot tādu, kuru varētu nosaukt par cilvēka minimumu.
Kādu brīdi Persevrels klusēdams centās sagremot tikko dzirdēto.
— Tātad jūs izraudzījāties mani tāpēc, ka tur, kur varēšu dzīvot es, varēs dzīvot jebkurš?
— Jūs diezgan pareizi rezumējāt mūsu domas šai jautājumā, — Heiskels laipni komentēja.
— Bet kādas būs manas izredzes?
— Daži no mūsu minimāli dzīvotspējīgajiem izlūkiem loti veiksmīgi tikuši galā ar saviem uzdevumiem.
— Bet citi?
— Zināms risks, protams, ir, — Heiskels atzina. — Turklāt, neskaitot potenciālās briesmas, kuras slēpj sevī planēta, izlūku gaida arī citi pārsteigumi, kas saistīti ar eksperimenta būtību. Es diemžēl nevaru jums atklāt visu šo briesmu cēloņus, jo tādā gadījumā mēs zaudētu vienīgo iespēju kontrolēt izmēģinājuma gaitu. Varu jūs tikai informēt, ka tādi riska elementi pastāv.
— Perspektīva nav sevišķi iepriecinoša, — Persevrels sacīja.
— Iespējams. Bet padomājiet par atlīdzību, kas gaida jūs, ja tiksit ar uzdevumu galā! Jūs faktiski kļūsit par jaunas kolonijas dibinātāju. Kā eksperts jūs būsit neaizstājams. Kopienā jums būs nodrošinātas stabilas pozīcijas. Un — tas varbūt ir ne mazāk svarīgi — jūs būsit izklīdinājis mokošās šaubas par savām spējām ieņemt godpilnu vietu sabiedrībā.
Persevrels negribīgi pamāja ar galvu.
— Atbildiet, lūdzu, uz vienu jautājumu. Jūsu telegrammu es šodien saņēmu sevišķi kritiskā brīdī. Rodas iespaids …
— Jā, tas bija darīts ar nolūku, — Heiskels paskaidroja. — Ir konstatēts, ka, nonākuši zināmā psiholoģiskā stāvoklī, mums vajadzīgie cilvēki kļūst stipri piekāpīgāki. Mēs rūpīgi novērojam nedaudzos, kas atbilst mūsu prasībām, un gaidām īsto brīdi, lai izteiktu savu priekšlikumu.
— Stundu vēlāk jums, jādomā, būtu bijis diezgan neērti izteikt šo priekšlikumu, — Persevrels sacīja.
— Bet dienu agrāk tas būtu bijis bezjēdzīgi, jo esmu pārliecināts, ka tad mans priekšlikums tiktu noraidīts. — Heiskels piecēlās. — Ja nav iebildumu, mister Persevrel, varbūt ieturēsim kopīgi lenču? Detaļas mēs varētu apspriest pie vīna pudeles.
— Esmu ar mieru, — Persevrels piekrita. — Bet pagaidām es nekā jums nesolu.
— Protams, protams, — Heiskels iesaucās, atvērdams durvis.
Pēc brokastīm Entons iegrima pārdomās. Par spīti riskam, izlūka darbs viņu ļoti vilināja. Galu galā tas nebija bīstamāks par pašnāvību un katrā ziņā bija daudz labāk apmaksāts. Ja viņš uzvarēs, viņu gaida lielisks atalgojums; jā turpretim neveiksies, viņš samaksās to pašu cenu, kuru jau bija gatavs maksāt par neveiksmi tepat, uz Zemes.
Trīsdesmit četros gados Entons uz dzimtās planētas neko nebija sasniedzis. Un, ja viņa spējas brīžiem arī izpaudās, tad šīs izpausmes allaž sagandēja slimības, nelaimes gadījumi vai rupjas kļūdas. Bet Zeme ir pārāk biezi apdzīvota, te visur valda kņada un juceklis. Tāpēc iespējams, ka viņa neprasme izvairīties no dažādām likstām ir nevis iedzimta, bet gan neciešamo apstākļu radīta.
Izlūka gaitas viņu aizvedīs jaunā vidē. Tur viņš būs pilnīgi viens, atkarīgs tikai no sevis un atbildīgs tikai par sevi. Tas būs velnišķīgi bīstams … bet kas gan var būt bīstamāks par zibošu asmeni paša rokās?
Tā būs viņa mūža lielākā piepūle un reizē — pēdējā pārbaude. Viņš cīnīsies kā vēl nekad, lai uzveiktu liktenīgo vājību. Un šoreiz metīs svaru kausos visus savus spēkus un visu apņēmību.
Entons pieņēma Heiskela priekšlikumu. Nākamajās nedēļās, gatavojoties ekspedīcijai, viņš ar šo apņēmību ēda, dzēra un gulēja, tīrīja zobus un mazgāja rokas, iekala to smadzenēs un ievija nervos, sapņoja par apņēmību, apcerēja to un izdomāja sakramentālas frāzes, kuras murmināja kā ^budistu lūgšanas. Beidzot apņēmība kļuva par vienmuļu piedziedājumu, kas pavadīja viņu gan miegā, gan nomodā un pamazām sāka ietekmēt viņa rīcību.
Un tad pienāca diena, kad viņam vajadzēja doties gadu ilgā komandējumā uz Kosmosa austrumu sektoru, kur nesen bija atklāta visai daudzsološa planēta. Heiskels novēlēja jaunajam izlūkam labu veiksmi un apsolīja uzturēt ar viņu sakarus pa L fāzu radio. Persevrels iekāpa sardzes kuģī «Glazgovas karaliene», turpat iekrāva visu viņa mantību, un ceļojums sākās.
Vairākus mēnešus, kamēr kuģis lidoja izplatījumā, Persevrels intensīvi domāja par savu lēmumu. Bezsvara stāvoklī viņš rūpīgi kontrolēja katru kustību un stingri pārbaudīja ikvienu rīcības motīvu. Tādēļ visu vajadzēja darīt daudz lēnāk, taču pamazām tāda paškontrole kļuva viņam par ieradumu. Sāka veidoties jauna, refleksu sistēma, kas neatlaidīgi centās izspiest veco.
Bet ceļš uz progresu bija ērkšķains. Par spīti visām pūlēm, Persevrels no kuģa dezinfekcijas sistēmas dabūja ādas iekaisumu un, atdūries pret kādu starpsienu, sasita aceņu stiklus; viņam bieži sāpēja galva un mugura, daudzkārt viņš nobrāza pirkstus un izmežģīja potītes.
Tomēr Entons juta, ka ir kaut ko sasniedzis, un šī apziņa vēl vairāk nostiprināja viņa apņēmību. Beidzot planēta Teta — ekspedīcijas mērķis — parādījās uz kuģa lokatoru ekrāniem.