Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Persevrelu izsēdināja zāļainā, mežiem klātā līdzenumā, netālu no klinšainas kalnu grēdas. Šo apvidu izvēlējās tāpēc, ka apstākļi te šķita sevišķi labvēlīgi. Koki, augļi, ūdens un derīgie izrakteņi — viss atradās tuvumā. Lieliskāku bāzi kolonijai grūti iedomāties.

Novēlējuši viņam labu veiksmi, kosmonauti aizlidoja. Persevrels nolūkojās kuģim pakaļ, līdz tas pazuda mākoņos, un ķērās pie darba.

Vispirms viņš aktivizēja robotu — lielu, spīdīgi melnu universālu mašīnu, ar kādām apgādā izlūkus un kolonistus. Robots neprata runāt, dziedāt, deklamēt un spēlēt kārtis kā citi, dārgāki modeļi. Tas atbildēja, vai nu palocīdams, vai pakratīdams galvu, tāpēc perspektīva divatā ar šo majšīnu pavadīt veselu gadu nebija diezcik uzjautrinoša. Tomēr mehānisms reaģēja uz pietiekami sarežģītām mutvārdu pavēlēm, lai spētu veikt smagos darbus un kritiskās situācijās rīkoties samērā tālredzīgi.

Ar robota palīdzību Persevrels ķērās pie nometnes celšanas un vienlaikus modri vēroja apvārsni, kur ik brīdi varēja parādīties nezināmu briesmu vēstneši. Taisnība, izlūkošana no gaisa nebija atklājusi nevienu svešas kultūras pazīmi, bet tas nebūt neizslēdza pārsteigumu iespēju. Planētas dzīvnieku valsts taču bija pilnīgi neizpētīta.

Entons strādāja lēni un rūpīgi, un mēmais robots strādāja viņam līdzās. Vakarā pagaidu nometne bija uzcelta. Entons iedarbināja radara trauksmes ierīci un likās gulēt.

Briesmu signāls viņu pamodināja rītausmā. Viņš ātri saģērbās un izskrēja no telts. Visapkārt skanēja nikna dūkoņa, it kā gaisā būtu pacēlies milzīgs siseņu bars.

— Atnes divas staru pistoles, — viņš pavēlēja robotam. — Binokli arī…

Robots palocīja galvu un aizsteberēja. Drebēdams no aukstuma, Persevrels centās saskatīt skaņu avotu. Viņš vērīgi nopētīja drēgno līdzenumu, zaļo mežmalu un klintis aiz tās. Nekur nemanīja ne mazākās kustības. Pēkšņi uz saullēkta fona viņš ieraudzīja kaut ko līdzīgu tumšam mākonim. Strauji pārvietodamies pret vēju, mākonis lidoja nometnes virzienā.

Robots atgriezās ar staru pistolēm. Persevrels paņēma vienu un lika robotam paturēt otru, taču nešaut bez komandas. Robots saprata; viņa acis drūmi iezibsnī- jās saullēkta atblāzmā.

Mākonim tuvojoties, kļuva redzams, ka faktiski tas ir milzīgs putnu bars. Persevrels palūkojās binoklī. Putni izrādījās apmēram Zemes vanagu lielumā, bet ar savu haotiski šaudīgo lidojumu atgādināja sikspārņus. Tiem bija vareni nagi, gari knābji un neskaitāmi asi zobi. Radījumiem, kas apbruņoti ar tik nāvējošiem ieročiem, katrā ziņā ir jābūt plēsīgiem.

Skaļi klaigādami, putni riņķoja virs nometnes. Tad, sakļāvuši spārnus un iepletuši nagus, no visām pusēm metās lejup. Persevrels pavēlēja robotam atklāt uguni.

Nostājušies ar muguru pret muguru, viņi atvairīja putnu uzbrukumus. Asiņu un spalvu virpulī uzbrucēju bataljoni kā nopļauti krita zemē. Persevrels un robots kāvās dūšīgi; viņi piespieda lidojošo vilku bandu turēties pienācīgā attālumā un brīžiem pat aiztrieca to pāri nometnes robežām. Taču pēkšņi1 Persevrela staru pistole sāka streikot. ģ

Tādus ieročus vienmēr pārdod ar pilnu lādiņu, kas garantē septiņdesmit piecu stundu nepārtrauktu automātisku darbību. Izlādēties un, vēl jo vairāk, sabojāties tik īsā laikā pistole nevarēja! Kādu brīdi Persevrels trulā ietiepībā raustīja sprūdu, pēc tam aizsvieda pistoli prom un, kamēr robots viens pats turpināja cīņu, skriešus devās uz pagaidu noliktavas telti.

Ātri sameklējis divus citus šaujamos, Entons atgriezās kaujas laukā un ieraudzīja, ka tagad pārstājusi darboties robota pistole. Cilvēka mēmais palīgs, izslē- jies pilnā augumā, ar savām varenajām rokām atgaiņāja uzbrucējus. No mašīnas locītavām sūcās eļļas pilieni — tik neganti tērauda milzenis šķaidīja plēsoņus. Robots sašūpojās un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Persevrels pamanīja, ka daži putni, izvairījušies no dzelžaino roku cirtieniem, tup uz robota pleciem un cenšas izknābt fotoelementus, izraut kinestētisko antenu.

Pavērsis augšup a'bas staru pistoles, viņš ielauzās putnu barā. Viens no ieročiem gandrīz nekavējoties apklusa. Entons kapāja putnus ar pēdējo, lūgdams likteni, lai vismaz šī pistole izturētu līdz galam.

Milzīgo zaudējumu iebiedēts, putnu bars beidzot pacēlās pāri koku galiem un'klaigādams aizlaidās. Kā par brīnumu neskarti, Persevrels un robots līdz pat ceļiem stāvēja izplēstu spalvu un pārogļotu ķermeņu jūklī.

Entons paskatījās uz četrām staru pistolēm, no kurām trīs bija viņu smagi pievīlušas, tad, dziji sašutis, devās uz sakaru telti.

Viņš izsauca Heiskelu, pastāstīja par putnu uzbrukumu un par to, ka trīs no četrām staru pistolēm izrādījušās nekam nederīgas. Pietvīcis aiz dusmām, Entons apsūdzēja darbiniekus, kuriem jāatbild par ekspedīcijas materiālo apgādi. Aizelsies viņš beidzot apklusa un sāka gaidīt atbildi.

Taču Heiskels ir nedomāja atvainoties, un arī viņa paskaidrojumi bija ļoti skopi.

— Tas ir viens no kontroles elementiem, — viņš sacīja.

— Ka, ludzu?