Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Protams, — Heiskels sacīja. — To varēja gaidīt. Lielākā daļa mūsu minimāli dzīvotspējīgo izlūku mainās. Nokļuvuši jaunā vidē, kur iespējams sākt jaunu dzīvi, šie cilvēki izkopj sevī īpašības, kādu viņiem nekad nav bijis. Diemžēl šīs īpašības neatbilst eksperimenta programmai, tāpēc mēs esam spiesti ikvienu progresa izpausmi kompensēt. Jo, redzat, kolonisti ne vienmēr dodas uz svešām planētām, lai sevi pilnīgotu. Jebkurā kolonijā jūs varat sastapt ļoti paviršus, neuzmanīgus indivīdus, nemaz nerunājot par sirmgalvjiem, vājiniekiem, pārgalvīgiem nebēdņiem, bērniem un tā tālāk. Mūsu ieviestais minimālās dzīvotspējas kritērijs pat viņiem nodrošina zināmas izredzes. Vai saprotat?

— Liekas gan, — Persevrels teica.

— Tad, lūk, šo iemeslu dēļ arī nepieciešama kontrole; tā neļauj jums paaugstināt savu vitalitāti, kas runātu pretim mūsu prasībām.

— Un šo uzdevumu jūs uzticējāt robotam, — Persevrels drūmi piezīmēja.

— Pilnīgi pareizi. Robots ieprogrammēts tā, lai nemitīgi kontrolētu jūsu dzīvotspējas līmeni. Viņš reaģē uz jums, Persevrel. Kamēr jūs paliekat iepriekš noteiktajā nevarības diapazonā, robots visnotaļ palīdz jums. Bet, tiklīdz jūs labojaties, kļūstat izveicīgāks un retāk iekuļaties ķezās, robota uzvedība pasliktinās. Viņš sāk lauzt priekšmetus, kurus vajadzēja salauzt jums, un pieņem aplamus lēmumus, kurus citādi būtu pieņēmis jūs …

— Tas nav godīgi!

— Persevrel, jūs, liekas, domājat, ka mūsu departaments ir kaut kas līdzīgs sanatorijai vai labdarības biedrībai. Rūgti maldāties! Mūs interesē tikai darbs, kuru esam nopirkuši un apmaksājuši. Un šo darbu — atļausit atgādināt — jūs izvēlējāties pašnāvības vietā.

— Labi! — Persevrels sašutis iesaucās. — Savu darbu es daru. Bet vai pastāv noteikums, kas aizliedz izjaukt šo nolādēto robotu?

— Nē, tāda noteikuma nav, — Heiskels daudz mier- mīlīgāk atbildēja. — Tikai diez vai tas būs jums pa spēkam. Katrā ziņā es no visas sirds ieteicu: nemēģiniet! Eksperiments ir pārāk bīstams. Robots neļaus sevi izslēgt.

— To gan izlemšu es, nevis viņš, —Persevrels norūca, izbeigdams sarunu.

Pavasaris jau tuvojās beigām, bet Entons arvien vēl nebija atrisinājis robota problēmu. Kādu dienu viņš pavēlēja savam mehāniskajam palīgam izpētīt attālu kalnu grēdu; mašīna kategoriski atteicās pamest saimnieku. Persevrels pamēģināja nedot robotam nekādus rīkojumus, taču melnais briesmonis nevēlējās stāvēt dīkā. Ja dzelzvīram neko nelika darīt, tas, piepeši attīstīdams vētrainu aktivitāti, ņēmās postīt Persevrela laukus un noliktavas.

Pašaizsardzības nolūkā Entons deva robotam nevainīgākos uzdevumus, kādus vien spēja izdomāt. Viņš, piemēram, pavēlēja tam izrakt dziļu aku, cerēdams, ka mehānisms apraks sevi akas dibenā. Taču robots no- traipījies un triumfējošs ik vakarus ienāca istabā, bārstīja netīrumus Persevrela ēdienos, izplatīja alergēnus, dauzīja šķīvjus un logu rūtis.

Zobus sakodis Entons pacieta visas šīs izdarības. Robots tagad šķita kļuvis par viņa, Entona Persevrela, drūmāko īpašību iemiesojumu. Un, vērojot mašīnas rīcību, Entonam likās, ka viņš redz sava rakstura neizdevušos daļu, savas slimīgās vājības, kas uzskatāmi atveidotas metāla formā.

Entons visādi centās atkratīties no uzmācīgās iedomas. Taču robota uzvedībā arvien nepārprotamāk izpaudās viņa saimnieka nelādzīgākās īpašības — turklāt sakāpinātas līdz absurdam un atrautas no dzīves apstākļiem, kas bija tās radījuši.

Persevrels strādāja, un viņam pa pēdām sekoja neiroze — allaž postoša un, tāpat kā visas neirozes, apveltīta ar izcilām pašaizsardzības spējām. Neiznīdējamā slimība vajāja viņu dienu un nakti, uzglūnēja Entonam, kad viņš ēda, un ne soli neatkāpās no viņa, kad viņš gulēja.

Cilvēks darīja savu darbu un aizvien labāk apguva to. Cik nu bija iespējams, viņš izbaudīja dienu skaistumu, ik vakarus skuma par saulrietu un pārdzīvoja neizsakāmas šausmas naktīs, kad robots stāvēja blakus viņa gultai, it kā apsvērdams, vai nav pienācis laiks noslēgt ar saimnieku visus rēķinus. Un ik- rītu, pamodies sveiks un vesels, Entons atkal pūlējās izgudrot paņēmienu, kā tikt vaļā no savas streipuļojošās, nepiekāpīgās, postošās neirozes.

Taču nekas nemainījās; Persevrels joprojām neredzēja izeju no šī strupceļa, līdz negaidīti viņa dzīvē iejaucās gluži jauns faktors, kas visu vēl vairāk sarežģīja.

Lietus dažas^dienas bija gāzis kā ar spaiņiem. Kad laiks noskaidrojās, Persevrels devās apraudzīt tīrumus. Robots, nesdams darba rīkus, klumburoja nopakaļ.

Pēkšņi mitrajā augsnē zem Entona kājām parādījās plaisa. Tā strauji paplašinājās, un pēc brīža zemes gabals, uz kura viņš tikko bija stāvējis, iebruka. Persevrels palēcās, meklēdams stingrāku balstu. Viņš aizķērās nogāzē, un robots uzvilka viņu augšā, gandrīz izraudams roku no pleca locītavas.

Apskatījis iegruvumu tuvāk, Persevrels konstatēja, ka zem tā ir izrakts tunelis. Zemes darbu pēdas vēl bija skaidri redzamas. Vienā pusē iegruvums tuneli pilnīgi aizbēra, toties pretējā virzienā pa to varēja iekļūt dziļi pazemē.