Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Persevrels atnesa staru pistoli un kabatas bateriju, tad nokāpa tunelī un uzspīdināja gaismu. Viņš ieraudzīja lielu, pūkainu radījumu, kas steigšus pazuda ejas līkumā. Radījums stipri atgādināja milzu kurmi.

Beidzot cilvēks bija sastapis augstāku svešās dzīvības formu!

Nākamajās dienās Entons rūpīgi pētīja tuneļus. Vairākas reizes viņš tālumā manīja pelēkus kurmju siluetus, kuri gan allaž aizbēga, patverdamies apakšzemes labirintā.

Persevrels nolēma mainīt taktiku. Pa galveno tuneli viņš nogāja tikai dažus simtus soļu un atstāja tur prāvu kaudzi augļu. Otrajā dienā augļu tunelī vairs nebija. To vietā gulēja divi svina blāķi.

Dāvanu apmaiņa ilga veselu nedēļu. Tad kādu rītu — Persevrels bija atstiepis kārtējo augļu un ogu kravu — tunelī parādījās milzīgs kurmis; viņš lēni tuvojās cilvēkam un. bija nepārprotami satraukts. Ar žestu kurmis norādīja uz lukturi, un Entons to tūdaļ aizsedza, lai gaisma neapžilbinātu svešinieku.

Dīvainais radījums pārvietojās uz divām kājām; viņš nāca nesteidzīgi, raukdams degunu un spiezdams pie krūtīm krunkainas rociņas. Ar izvalbītām acīm aplūkojis Persevrelu, kurmis pietupās un ieskrāpēja tuneļa klonā kaut kādas līnijas.

Entonam nebija ne jausmas, ko šie ķeburi varētu nozīmēt. Taču jau pati kurmja rīcība liecināja par intelektu, spēju sazināties ar citiem un abstrakti domāt. Lai parādītu, ka arī viņam piemīt šīs īpašības, cilvēks blakus kurmja zīmei ieskrāpēja savu.

Tā starp divām pilnīgi svešām rasēm nodibinājās pirmais kontakts. Bet robots, kas visu laiku bija stāvējis Persevrelam aiz muguras, mirdzinādams foto elementu šūnas, vēroja, kā cilvēks un tetietis meklē aizvien jaunus garīgas saskares punktus.

Kontakts ar tetiešiem vēl vairāk palielināja Persevrela slodzi. Lauki un dārzi joprojām bija jāapkopj, tehnika — jāremontē un robots — jāuzrauga; turklāt brīvajā laikā Entons neatlaidīgi pūlējās apgūt kurmju valodu, bet kurmji tikpat neatlaidīgi centās viņam to iemācīt.

Pamazām viņi sāka saprasties, rada iepriecinājumu cits cita sabiedrībā un kļuva par draugiem. Persevrels daudz ko uzzināja par tetiešu ikdienu, par viņu riebumu pret gaismu, par viņu ceļojumiem pa apakšzemes alām, viņu alkām pēc izglītības un zināšanām. Entons savukārt, cik vien labi prazdams, stāstīja saviem jaunajiem draugiem par cilvēku dzīvi.

— Bet kas ir šis metāla priekšmets, — kurmji, rādīdami uz robotu, vaicāja.

— Cilvēka kalps, — Persevrels atbildēja.

— Kāpēc šis kalps stāv tev aiz muguras un skatās tik naidīgi? Viņš laikam ienīst tevi. Vai visi metāla priekšmeti ienīst cilvēkus?

— Protams, ne, — Persevrels paskaidroja. — Tas te ir īpašs gadījums.

— Viņš biedē mūs. Vai visi metāla priekšmeti ir tik biedējoši?

— Daži, bet ne visi.

— Kad metāla priekšmets blenž uz mums, kļūst grūti domāt un saprast tevi. Vai ar metāla priekšmetiem vienmēr ir tā?

— Dažreiz tie iejaucas citu darīšanās, — Persevrels atzina. — Bet neuztraucieties, jūs robots neaiztiks.

Kurmju tautiņai tādas pārliecības diez kādēļ nebija. Persevrels visādi mēģināja aizbildināt smago, lempīgo mašīnu un štāstīja par mehānismiem, kas kalpo cilvēkiem, padarot viņu dzīvi daudz tīkamāku. Taču kurmji, kā redzams, palika pie savām domām un arī turpmāk centās izvairīties no robota biedējošās klātbūtnes.

Par spīti šim apstāklim, Persevrels pēc ilgstošām sarunām noslēdza ar viņiem līgumu. Apmaiņā pret svaigiem augļiem un ogām — produktiem, kurus tetieši labprāt ēda, bet diemžēl reti kad dabūja — viņi apņēmās nākamajiem kolonistiem uzrādīt metāla rūdu iegulas, kā arī ūdens un naftas avotus. Vēl vairāk, saskaņā ar šo līgumu kolonisti tika atzīti par visu Tetas zemju īpašniekiem, turpretim kurmji apstiprināti par planētas dzīļu valdniekiem.

Sāds sadalījums abām pusēm šķita taisnīgs; Persevrels un kurmju vadonis parakstīja dokumentu, iegravējot akmens plāksnēs tik sarežģītus ķeburus, cik vien to atļāva viņu kalti.

Lai svinīgi atzīmētu līguma noslēgšanu, Entons sarīkoja mielastu. Divatā ar robotu viņi atnesa kurmjiem bagātīgas dāvanas — visgardākos augļus un ogas. Simtiem pūkainu, pelēku radījumu, mirkšķinādami samtainās acis un nepacietīgi sapīkstēdamies, drūzmējās tunelī.

Nolicis zemē augļu grozus, robots paspēra soli atpakaļ, bet paslīdēja uz gluda klints gabala un, nespēdams atgūt līdzsvaru, ar troksni uzgāzās virsū vienam no kurmjiem. Tiesa, dzelzvīrs tūdaļ pielēca kājās un ar savām neveiklajām rokām mēģināja palīdzēt kurmim piecelties. Taču palīdzība nāca par vēlu — nabadziņam jau bija pārlauzts mugurkauls.

Pārējie kurmji aizbēga, nesdami mirušo biedru līdzi. Persevrels un robots palika tunelī vieni starp milzīgām augļu kaudzēm.

Tanī naktī Persevrels ilgi un neatlaidīgi domāja. Notikuma velnišķīgā loģika viņam bija pilnīgi skaidra. Minimāli dzīvotspējīgs izlūks saskarē ar svešu planētu iemītniekiem nespēj izvairīties no nedrošības, neuzticēšanās un pārpratumu elementiem, kuriem agri vai vēlu jāizraisa smagi nelaimes gadījumi. Viņa attiecības ar kurmju tautiņu bija attīstījušās pārāk gludi, neatbilstoši minimālā standarta prasībām!