Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Viņam trūka kreisās rokas un labās acs. Taču mašīnā iebūvētais remontagregāts bija sadziedējis visas brūces, un vienīgi rūsas plankumi, kas izraibināja melnā briesmoņa krūtis un sānus, liecināja par robota nesenajām likstām.

Persevrels palūkojās uz gandrīz samontēto staru pistoli. Viņš patlaban ievietoja tanī pēdējās detaļas.

Robots nāca arvien tuvāk.

— Ej sacērt malku, — Persevrels teica cik vien iespējams ikdienišķā tonī.

Robots apstājās, satyēra cirvi un, mirkli svārstījies, aizslāja uz durvju pusi.

Persevrels iestiprināja ligzdā beidzamo detaļu, uzlika pistolei vāku un sāka to pieskrūvēt.

Pēkšņi robots nosvieda cirvi un pagriezās; viņu acīmredzot plosīja diametrāli pretēji impulsi. Entons cerēja, ka šī konflikta rezultātā kaut kur radīsies īssavienojums. Taču robots jau bija izlēmis, ko darīt, un metās virsū cilvēkam.

Entons pacēla staru pistoli un nospieda gaili. Enerģijas lādiņš apstādināja dzelzvīru pusceļā. Viņa metāla āda vienā mirklī sakarsa līdz sarkankvēlei.

Bet tad pistole atkal apklusa.

Persevrels izlamājās un, atvēzējis smago ieroci, centās trāpīt robotam pa vienīgo aci. Tomēr metiens nebija precīzs; pistole atsitās pret briesmoņa pieri un nokrita zemē.

Apdullinātais automāts taustīdamies mēģināja noķert cilvēku. Taču Entons izlocījās no dzelžainā tvēriena, izšāvās ārā pa durvīm un skriešus devās uz tuneļa melno atveri. Tikai tur viņš pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka robots seko viņam.

Nogājis pa tuneli vairākus simtus jardu, Persevrels iededzināja kabatas lukturi un sāka gaidīt vajātāju.

Rūpīgi pārdomātu aizsardzības plānu viņš bija izstrādājis jau pirms divām nedēļām — tiklīdz kļuva skaidrs, ka robots nav iznīcināts.

Pati pirmā toreiz, gluži dabiski, iešāvās prātā doma par bēgšanu. Taču robots, kas spēja kustēties bez atpūtas dienu un nakti, viņu viegli panāktu. Un vispār, kāda jēga bezmērķīgi cilpot pa tuneļa labirintu? Tik un tā laiku pa laikam būtu jāapstājas, lai paēstu, padzertu un kaut mazliet pagulētu. Robots turpretim varēja viņu vajāt nepārtraukti.

Tāpēc Entons tuneļos bija ierīkojis vairākus slazdus un tagad lika uz šiem slazdiem visas cerības. Gan jau vienā no tiem robots iekritīs, par to nevarēja būt šaubu.

Kaut arī Persevrels visādi centās sevi mierināt, viņš tomēr nespēja apspiest trīsas, domādams par likstām, kuras riebīgā mašīna viņam sagatavojusi, — par lauztām rokām un ribām, izmežģītām potītēm, cirstām,

grieztām un plēstām brūcēm, infekcijām un citām kaitēm. Lai varētu atkal normāli funkcionēt, robots visu šo postu pēc iespējas ātrāk mēģinās izgāzt pār viņa galvu …

Nē, tādu nelaimju sēriju viņš nepārcietīs nemūžam. Viņa ierīkotajiem slazdiem noteikti jādarbojas!

Tunelī iedunējās briesmoņa soļi. Mirkli vēlāk, pamanījis Persevrelu, dzelzvīrs metās uz priekšu.

Entons aizjoņoja pa galveno maģistrāli, tad iegriezās šaurākā ejā. Robots sekoja viņam, pakāpeniski samazinādams atstarpi.

Sasniedzis vietu, kur ejas sienā iezīmējās raksturīgs iezis, viņš palūkojās atpakaļ, noteica attālumu līdz robotam un parāva virvi, kas bija paslēpta aiz kāda izciļņa. Tanī pašā mirklī tuneļa griesti iebruka, un zemē novēlās akmeņu lavīna.

Ja mašīna būtu paspērusi vēl kaut vienu soli uz priekšu, iegruvums nenovēršami būtu to apracis. Bet, zibenīgi novērtējis situāciju, briesmonis atlēca atpakaļ. Robotam uzbira virsū tikai mazliet zemes, un sīki akmentiņi nograbēja pret viņa galvu un pleciem. Iežu galvenā masa dzelzvīru neķēra.

Kad pēdējais olis bija nokritis, robots pārrāpās pāri gruvešu kaudzei un turpināja vajāšanu.

Persevrelam sāka pietrūkt elpas. Neveiksme viņu bija sarūgtinājusi. Bet viņš atgādināja sev, ka robotam sagatavotas vēl daudz viltīgākas lamatas. Un tās neciešamajai mašīnai jau nu noteikti darīs galu.

Labu laiku viņi skrēja pa līkumainām ejām, kuras tikai paretam apgaismoja kabatas baterijas spuldzīte. Robots neatlaidīgi tuvojās. Beidzot tunelis kļuva taisnāks, un Entons strauji paātrināja gaitu.

Viņš šķērsoja nelielu klona iecirkni, kas ārēji ne ar ko neatšķiras no jebkura cita. Bet, tiklīdz robots

uzstampāja tam virsū, zeme pašķīrās. Šo variantu Persevrels bija rūpīgi aprēķinājis. Bedres segums, izturējis cilvēka svaru, sabruka zem daudz smagākā dzelz- vīra kājām.

Robots sašūpojās, meklēdams atbalstu. Bet visapkārt bija tikai smiltis. Tās izbira starp pirkstiem, un mašīna ieslīdēja Persevrela izraktajā piltuvē, kur tai vajadzēja iestrēgt uz mūžīgiem laikiem.

Taču briesmonis iepleta kājas gandrīz taisnā leņķī pret ķermeni. Pēdas iecirtās bedres slīpajās sienās tā, ka nočīkstēja visas metāla locītavas. Un, lai gan sienas mazliet padevās, tās šo spiedienu tomēr izturēja. Robots nobremzēja pusceļā, tā arī nesasniedzis bedres dibenu.

Pēc brīža dzelzvīrs izgreba smiltīs vairākus dziļus dobumus, vienā no tiem iebāza roku, pievilka kreiso kāju un sataustīja jaunu atbalsta punktu, bet mirkli vēlāk to pašu kustību atkārtoja ar labo kāju. Tādējādi izrāpusies no bedres, mašīna drāzās tālāk.