Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Entonam kļuva arvien grūtāk elpot, turklāt sānos vēl iemetās dūrējs. Robots tika uz priekšu daudz vieglāk, un Persevrelam vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai neļautu sevi panākt.

Uz šiem diviem slazdiem viņš tā bija paļāvies! Tagad palicis tikai viens. Tiesa, ļoti labs, bet… diezgan riskants.

Par spīti augošajam nespēkam, Persevrels piespieda sevi koncentrēties. Pēdējās lamatās nekādu misēkļu nedrīkstēja būt. Entons paskrēja garām akmenim ar uzkrāsotu baltu zīmi, izslēdza kabatas bateriju un, palēninājis gaitu, sāka skaitīt soļus. Šinī brīdī robots bezmaz panāca viņu; vairs tikai dažas collas šķīra cilvēka kaklu no briesmoņa pirkstiem.

Astoņpadsmit… deviņpadsmit… divdesmit!

Atspēries Entons ar galvu uz priekšu metās tumsā. Likās, ka lidojums ilgst veselu mūžību, taču pēc dažām sekundēm viņš gandrīz plakaniski iešāvās ūdenī un tūdaļ iznira virspusē.

Robots bija turējies pārāk cieši aiz viņa, lai apstātos. Ar apdullinošu šļakstienu mašīna iekrita apakšzemes ezerā; kādu bridi tā izmisīgi kulstīja ūdeni, tad smagais metāla ķermenis, burbuļus laizdams, nogrima dzelmē.

So skaņu uzmundrināts, Persevrels sāka peldēt uz pretējo krastu. Sasniedzis to, viņš izkāpa no ledainā ūdens, dažas minūtes trīcēdams gulēja uz slidenajiem akmeņiem, pēc tam četrrāpus aizvilkās līdz vietai, kur jau iepriekš bija sakrāvis malku, sērkociņus, viskiju, segas un sausas drēbes.

Izžāvējies un pārģērbies Persevrels iekurināja ugunskuru. Pie tā viņš sildījās, ēda un dzēra, vienlaikus nemitīgi vērodams rāmo ezera spoguli. Pirms vairākām dienām Entons ar simt pēdu garu virvi bija mēģinājis sataustīt ezeram dibenu, taču — veltīgi. Iespējams, ka šis ezers ir ļoti dziļš. Lai gan ticamāk, ka tas saistīts ar strauju pazemes upi, kas aizskalos robotu tālu prom un padarīs nekaitīgu uz daudzām nedēļām vai pat mēnešiem. Bet varbūt…

Ezerā kaut kas klusi ieplunkšķējās. Entons uzspīdināja kabatas bateriju. Virs ūdens parādījās robota galva, tai sekoja pleci un rumpis.

Kā redzams, ezers tomēr nebija sevišķi dziļš. Robots laikam bija šķērsojis tā gultni un izkāpis pretējā krastā.

Kad mašīna sāka rāpties augšā pa slidenajiem piekrastes akmeņiem, Persevrels uzsvempās stāvus un deva kājām ziņu.

Arī pēdējās lamatas bija viņu pievīlušas! Metālā iekaltā neiroze neatvairāmi tuvojās, lai pieliktu viņa dzīvei punktu. Persevrels joza uz tuneļa izeju. Pēdējo stundu viņš gribēja sagaidīt saules gaismā.

Sīkā, nevienmērīgā riksī Entons veda robotu ārā no pazemes — tieši pretim stāvai klinšainu kalnu grēdai. Viņš skrēja, pa pusei pievēris acis; galva reiba aiz nespēka, elpa svilināja rīkli, un sāpes krampjaini savilka vēdera muskuļus. A

Jā, lamatas nav līdzējušas. Bet vai to nevarēja paredzēt? Robots taču ir daļa no Persevrela — Entona paša neiroze, kas cenšas viņu iznīcināt! Kā gan cilvēks var pārtrumpot viltībā sava «es» visviltīgāko daļu? Galu galā labā roka vienmēr uzzina, ko dara kreisā, un pat ar smalkiem trikiem nav iespējams ilgstoši apmuļķot veiklāko no visiem muļķotājiem.

«Pie šīs lietas esmu ķēries pavisam ačgārni,» Persevrels domāja, kāpdams augšā pa kalna nogāzi. «Ar blē- dīšanos pie brīvības nevar tikt…»

Sinī mirklī robots gandrīz satvēra Entona papēdi, atgādinādams, cik liela starpība ir starp teorētiskām un praktiskām atziņām. Persevrels pašāvās sānis un sāka apmētāt vajātāju ar akmeņiem. Taču dzelzvīrs tos atvairīja un mierīgi kāpa tālāk.

Persevrels pa diagonāli uzrāpās stāvā klintī. «Brīvība,» viņš nosprieda, «nav iegūstama ar krāpšanu. Jāpieveic nevis robots, bet gan šai mehānismā iemiesotās īpašības! Citiem vārdiem: vajag pieveikt un pārveidot sevi!»

Entonu pārņēma vieglprātīgs noskaņojums, domas plūda plaši un brāzmaini. «Ja izdotos tikt vaļā no sajūtas, ka robots ir mans dubultnieks,» viņš mēģināja sev iegalvot, «tad šis briesmonis vairs nebūtu mana, Entona Persevrela, neiroze! Tas pārvērstos par kaut kādu man gluži svešu neirozi, kurai, dabiski, nebūtu ne mazākās varas pār mani.»

Ja viņš kaut uz desmit minūtēm atbrīvosies no savas neirozes, robots viņam neko nevarēs padarīt!

Persevrela nogurums bija kā ar roku atņemts; visu viņa būtni piepildīja neparasta, skurbinoša pašpaļāvība. Viņš pārgalvīgi aizlēkšoja pa haotisko akmeņu sablīvējumu, kas šķita speciāli radīts potīšu izmežģīša- nai un kāju laušanai. Pirms gada vai pat pirms mēneša viņš šeit neizbēgami būtu kļuvis par nelaimes gadījuma upuri. Taču atdzimušais Persevrels lēca pār akmeņiem veikli un nekļūdīgi kā jauns dievs.

Vienacainajam un vienrocīgajam robotam neatlika nekas cits kā uzņemties visu cilvēkam sagatavoto ķibeļu nastu. Nabadziņš aizķērās aiz kāda klints bluķa un nokrita garšļaukus uz asajiem akmeņiem. Kad dzelz- vlrs bija piecēlies, lai turpinātu vajāšanu, viņš jau manāmi kliboja.