Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Mēs ar sievu satiekam itin labi, — Fergjusens teica. — Esam precējušies jau septiņpadsmit gadus. Protams, kopdzīvē allaž gadās šādas tādas grūtības. Tas ir dabiski.

Mistera Esmonda sejā nepakustējās neviens vaibsts.

— Cilvēks pierod pie kompromisiem, — Fergjusens turpināja, — un man vairs nav tie gadi, kad pārejoša aizraušanās var pamudināt uz … e … e … ē …

— Saprotu, — misters Esmonds sacīja.

— Es gribēju teikt, — Fergjusens piebilda, — ka mana sieva, protams, reizēm kļūst neciešama. Viņa meklē kašķi, peļ un zākā mani. Jūs acīmredzot esat informēts par to?

— Nebūt ne.

— Atļausit šaubīties. Ne no šā, ne no tā jūs taču nebūtu atnācis!

Misters Esmonds paraustīja plecus.

— Lai nu būtu kā būdams, — Fergjusens ar uzsvaru teica, — man vairs nav tie gadi, kad vēlams visu sākt no gala. Pieņemsim, ka man nav sievas un es varētu nodibināt intīmas attiecības, nu … teiksim … ar mis Deilu. Tas droši vien būtu patīkami.

— Patīkami, bet ne vairāk, — misters Esmonds piekrita.

— Jā. Tādām attiecībām nebūtu ilgstošas vērtības. Tām pietrūktu stingra morāla pamata, uz kāda jābalstās jebkuram sekmīgam pasākumam.

— Tas būtu patīkami, bet ne vairāk, — misters Esmonds atkārtoja.

— Jums taisnība. Tas būtu jauki. Mis Deila ir pievilcīga sieviete. To nevar noliegt. Viņa ir ļoti nosvērta, labdabīga un pretimnākoša. Es labprāt to atzīstu.

Misters Esmonds pieklājīgi pasmaidīja, piecēlās un devās uz durvju pusi.

— Kā es varētu jums padot ziņu? — Fergjusens pēkšņi jautāja.

— Te ir mana vizītkarte. Pa telefonu, kas tajā atzīmēts, man var zvanīt līdz pulksten pieciem. Bet jums jāizšķiras vēl šodien. Laiks ir nauda, un arī mums jāievēro savs grafiks.

— Kā tad! — Fergjusens teica un māksloti iesmējās. — Es, protams, neticu visām šīm pasaciņām un, starp citu, nezinu pat jūsu noteikumus …

— Varat nebažīties — tik nodrošinātam cilvēkam kā jūs tie ir ļoti mēreni.

— Un vēlāk man būs iespējams noliegt, ka jebkad esmu ar jums ticies, runājis un vispār …

— Saprotams.

— Un jūs atbildēsit, ja es piezvanīšu?

— Līdz pulksten pieciem. Visu labu, mister Fergjusen.

Pēc Esmonda aiziešanas Fergjusens ievēroja, ka viņam trīc rokas. Saruna viņu bija uzbudinājusi, un viņš nolēma par to vairs nedomāt.

Bet tas nebija tik viegli izdarāms. Lai gan viņš noliecās pār papīriem un cītīgi kustināja spalvu, Esmonda vārdi joprojām skanēja viņam ausīs.

Atbrīvošanas dienests kaut kādā veidā bija uzzinājis par viņa sievas trūkumiem. Esmonds apgalvoja, ka viņa esot strīdīga, kašķīga, untumaina. Un viņš ir spiests tam piekrist, lai cik nepatīkami tas arī būtu. Tikai cilvēks no malas varēja novērtēt viņu attiecības bez aizspriedumiem — ar vēsu prātu un skaidru skatienu.

Viņš atkal mēģināja strādāt. Bet mis Deila ienesa rīta pastu, un Fergjusenam gribot negribot vajadzēja atzīt, ka viņa tiešām ir neparasti pievilcīga.

— Vai būs vēl kādi norādījumi? — mis Deila jautāja.

— Ko? Ā … Ne! Vismaz šobrīd ne, — Fergjusens teica.

Kad sekretāre bija izgājusi no kabineta, Fergjusens ilgi blenza uz durvīm. Turpināt darbu viņš nespēja un tāpēc nolēma tūdaļ iet mājās.

— Mis Deila, — šefs, uzvilkdams mēteli, sacīja, — mani izsauc. Baidos, ka mums uzkrāsies vesela kaudze darbu. Vai jūs šonedēļ nevarētu pastrādāt ar mani vienu vai divus vakarus?

— Protams, mister Fergjusen, — viņa atbildēja.

— Bet vai es neizjaukšu jūsu personīgos plānus? — Fergjusens piespieda sevi smaidīt.

— Nekādā ziņā, ser.

— Es… es pacentīšos jums to atlīdzināt. Ko lai dara — bizness paliek bizness! Uz redzēšanos, mis Deila.

Pietvīcis kā pusauga zeņķis, viņš steigšus izgāja no kantora.

Mājās viņa sieva pašreiz beidza mazgāt veļu. Misis Fergjusena bija neliela auguma, diezgan neizskatīga sieviete, ap kuras acīm jau veidojās sīku, neirotisku krunciņu tīkls. Vīra ierašanās misis Fergjusenu neapšaubāmi pārsteidza.

— Tu šodien esi atgriezies ļoti agri, — viņa sacīja.

— Vai tev pret to kaut kas iebilstams? — Fergjusens jautāja, brīnīdamies par savas balss enerģisko skanējumu.

— Protams, nē …

— Ko tad tu gribi? Lai es kantorī plēšos vai pušu?!

— Kad es to esmu teikusi?

— Lūdzu, nemeklē kašķi, — Fergjusens teica. — Ne- piesienies!

— Es i nedomāju …

— Labi. Iešu atgulties, — Fergjusens norūca.

Uzkāpis otrajā stāvā, viņš apstājās iepretim telefonam. Šaubu nav: viss, ko sacījis Esmonds, atbilst patiesībai.

Viņš uzmeta skatienu pulkstenim un pārsteigts konstatēja, ka ir jau bez ceturkšņa pieci.

Fergjusens sāka nemierīgi soļot turp un atpakaļ. Viņa skatiens ieurbās Esmonda vizītkartē un apziņā tūdaļ uzpeldēja vienmēr elegantās un pievilcīgās mis Deilas tēls.

Viņš satvēra klausuli un uzgrieza Esmonda numuru.

— Atbrīvošanas dienests. Esmonds pie aparāta.

— Šeit Fergjusens.

— Klausos, ser. Ko esat nolēmis?

— Esmu nolēmis… — Fergjusens uzspieda roku tālrunim. «Man ir visas tiesības to darīt,» viņš sev teica.

Un tomēr viņi bija precējušies jau septiņpadsmit gadus. Septiņpadsmit gadus! Kopā bija piedzīvoti ne vien skumji, bet arī jauki brīži. Vai tā rīkoties būtu godīgi, vai tiešām tas būtu godīgi?

— Ko jūs esat nolēmis, mister Fergjusen? — Esmonds atkārtoja.