Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Krāvēji. Vai tad mēs izskatāmies pēc māsām Van- zagi?

— Bet no kurienes jūs esat ieradušies?

— No transporta firmas «Pouha minail». Mēs atnācām tāpēc, ka tu pieprasīji krāvējus, skaidrs? Nu, uz kurieni tev šo kasti aiznest?

— Ejiet projām, — Kolinss teica, — es jūs pasaukšu vēlāk.

Krāvēji paraustīja plecus un nozuda. Kādu laiciņu

Kolinss skatījās uz to vietu, kur viņi tikko bija stāvējuši. Pēc tam pievērsās A klases Utilizatoram, kas tagad atkal rāmi dūca.

Utilizators? Viņš šai mašīnai būtu varējis izdomāt labāku nosaukumu. Vēlmju piepildītāja, piemēram. Vai tas neskanētu daudz jaukāk?

Nevar teikt, ka tajā brīdī Kolinss justos sevišķi pārsteigts. Ja notiek kaut kas pārdabisks, tikai truli, garīgi aprobežoti cilvēki ilgi nespēj to aptvert. Bet pie tādiem Kolinss noteikti nepiederēja. Vēl vairāk — viņš savā ziņā bija lieliski sagatavots brīnuma uzņemšanai.

Gandrīz visu mūžu Kolinss bija gaidījis neparastu likteņa dāvanu. Zēna gados viņš, piemēram, sapņoja par to, ka pamodies vienā jaukā rītā konstatēs: vairs nav vajadzības zubrīt apnicīgos skolas uzdevumus, jo visas zināšanas pašas no sevis salīdušas galvā. Karadienestā Kolinss sapņoja par labām fejām vai džiniem, kas nakti apmainīs norīkojumus, iecels viņu par kazarmas dežurantu un tādējādi atbrīvos no ierindas mācībām.

Demobilizējies Kolinss ilgi izvairījās no darba, jo nejutās psiholoģiski sagatavots tādam slogam. Viņš peldēja pa straumi un sapņoja par pasakainu krēzu, kas, šķirdamies no dzīves, padarīs Kolinsu par savu vienīgo mantinieku. Patiesību sakot, Džo, protams, neticēja, ka tāds brīnums var notikt. Bet, kad brīnums tomēr notika, viņš tam bija pilnīgi sagatavots.

— Es gribu, lai man būtu tūkstoš dolāru sīkās banknotēs ar nereģistrētiem numuriem, — Kolinss nedroši ieminējās.

Kad dūkoņa kļuva skaļāka, viņš nospieda pogu; viņa priekšā tūdaļ izauga kaudze netīru naudas zīmju piecu un desmit dolāru vērtībā. Tās nebija jaunas, čaukstošas banknotes, bet tā neapšaubāmi bija nauda.

Kolinss uzmeta gaisā veselu sauju papīrīšu un skatījās, kā tie, lēni virpuļodami, nolaižas uz grīdas. Tad viņš atgūlās gultā un sāka kalt plānus.

Visupirms mašīna jāaizved no Ņujorkas uz kādu klusāku nostūri štata ziemeļos, kur ziņkārīgi kaimiņi nebāzīs degunu viņa darīšanās. Tādos apstākļos, kādos viņš turpmāk dzīvos, ienākuma nodoklis draudēja kļūt par delikātu problēmu. Vēlāk, kad viss būs nokārtojies, varēs pārcelties uz vienu no centrālajiem štatiem vai…

Pēkšņi istabā atskanēja aizdomīgs troksnis.

Kolinss pielēca kājās. Sienā bija izveidojies prāvs caurums, un kāds ar joni lauzās pa to iekšā.

— Ei! Es nekā tev neesmu lūdzis, — Kolinss uzkliedza mašīnai.

Caurums sienā kļuva platāks. Tanī parādījās korpulents vīrs ar sarkanu seju, kurš sirdīgi centās iespraukties istabā un pa pusei jau bija izlīdis no sienas.

Kolinss piepeši apjēdza, ka ikvienai mašīnai mēdz būt savs īpašnieks. Un diez vai īpašnieks priecāsies, ka viņa mašīna atrodas pie kāda cita. Viņš, protams, darīs visu, lai to atgūtu, un neatteiksies pat no …

— Aizstāvi mani! — Kolinss uzbrēca Utilizatoram un iebakstīja pirkstu sarkanajā pogā.

Tai pašā mirklī istabā parādījās plikpaurains cilvēciņš spilgtā pidžamā. Viņš acīmredzot nebija izgulējies, jo, žāvādamies un acis berzēdams, teica:

— Temporālais sienu aizsardzības dienests «Sa- nisa Leek». Es esmu misters Līks. Ar ko varu pakalpot?

— Aizvāciet prom šo vīru!

Misters Līks izvilka no pidžamas kabatas spožu metāla plāksnīti. Korpulentais, mežonīgi žestikulēdams, sauca:

— Pagaidi! Tu nesaproti! Sis puisis…

Līks pavērsa pret viņu spožo metāla gabaliņu. Vīrs ar sarkano seju pazuda. Gandrīz tūdaļ pat aizvērās arī caurums sienā.

— Jūs viņu nogalinājāt? — Kolinss jautāja.

— Protams, nē, — Līks atbildēja, iebāzdams metāla plāksnīti kabatā. — Es vienkārši pārvietoju viņu gar laika vektoru. Te viņš vairs nelīdīs.

— Jūs gribat teikt, ka viņš meklēs citu ceļu? — Kolinss vaicāja.

— Nav izslēgts, — sacīja Līks. — Viņš var pielietot mikrotransformāciju vai pat atdzīvināšanu. — Vīrelis pidžamā vērīgi palūkojās uz Kolinsu. — Vai tas ir jūsu Utilizators?

— Nu, protams, — Kolinss teica, juzdams, ka uz pieres viņam izspiežas sviedri.

— Un jums ir A klase?

— Kā tad! — Kolinss iesaucās. — Kam gan citādi man būtu vajadzīga šī mašīna?

— Neņemiet ļaunā, — Līks miegaini novilka. — Es negribēju jūs apvainot. — Viņš lēni pašūpoja galvu. — Kādās gan vietās ļaudis ar A klasi nenokļūst! Starp citu, kādēļ jūs esat izvēlējies tieši šo laikmetu? Droši vien rakstāt vēsturisku romānu …

Kolinss noslēpumaini pasmaidīja.

— Nu, man jāsteidzas tālāk, — Līks, saldi žāvādamies, teica. — Veselu diennakti kājās! Akmeņlauztuvē bija daudz vieglāk …

Un viņš pazuda, neaizvēris žāvās ieplesto muti.