Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Saprotams, viņam jābūt ļoti piesardzīgam. Kaut kur joprojām eksistē mašīnas likumīgais īpašnieks un citi A klases piederīgie. Viņi pacentīsies mašīnu atgūt. Iespējams, ka tā ir ģimenes relikvija..

Piepeši Kolinsam radās iespaids, ka istabā kaut kas

sakustējies. Utilizators ietrīcējās kā sausa lapa vējā.

Saraucis pieri, Kolinss piegāja pie mašīnas. Viegla dūmaka aptvēra vibrējošo kubu. Tas nez kādēļ likās sakarsis.

Vai tiešām viņš būtu Utilizatoru pārslogojis? Varbūt uzliet tam spaini auksta ūdens …

Te Kolinss ievēroja, ka Utilizators ir kļuvis krietni mazāks. Kuba malas tagad nebija garākas par divām pēdām un saruka taisni acu priekšā.

īpašnieks! Vai tie — no A klases! Droši vien tā ir mikrotransformācija, par kuru Līks viņu bija brīdinājis. Ja Kolinss tūdaļ kaut ko neuzsāks, viņa Vēlmju piepildītāja samazināsies līdz mikroskopiskiem apmēriem un kļūs neredzama.

— Aizsardzības dienests «Sanisa Leek»! — Kolinss iesaucās, nospieda pogu un spēji atrāva roku — mašīna bija stipri sakarsusi.

Istabas kaktā parādījās misters Līks. Viņš bija ģērbies golfa biksēs un sporta kreklā.

— Vai tiešām ir nepieciešams mani traucēt ik reizi, kad es…

— Dariet taču kaut ko! — Kolinss kliedza, norādīdams uz Utilizatoru, kas tagad nebija lielāks par kubik- pēdu.

— Neko es te nevaru darīt. Man ir patents tikai uz temporālo sienu aizsardzību. Jums jāsazinās ar Mikro- kontroli, — Līks īgni atbildēja un, pamājis klientam ar golfa nūju, nekavējoties pazuda.

— Mikrokontrole! — Kolinss iebrēcās un, vēl nepie- skāries podziņai, atrāva roku atpakaļ.

Utilizatora apjoms bija sarucis līdz dažām kubikcol- lām. Ķiršsarkanais metāls izstaroja neciešamu svelmi. Sarkanā poga, samazinājusies līdz kniepadatas galviņas apmēriem, gandrīz vairs nebija atšķirama uz nokaitētā metāla fona.

Paķēris no dīvāna spilvenu, Kolinss uzmeta to virsū mašīnai un nospieda pogu.

Viņa priekšā nostājās meitene ar zīmuli un bloknotu rokā.

— Ko jūs vēlētos izsaukt?

— Ātrāk, palīdziet man! — Kolinss kliedza, ar šausmām vērodams, kā viņa dārgums kļūst arvien mazāks un mazāks.

— Mistera Vergona pašreiz nav, — meitene, domīgi košļādama zīmuli, teica, — viņš aizbraucis pusdienot un piekodinājis, lai nekādā gadījumā viņu netraucē. Tāpēc es diemžēl nevaru …

— Ko tad jūs varat?

Viņa ielūkojās bloknotā.

— Misters Vīss pašreiz atrodas Saliktajā pagātnē, bet misters Ilgiss ceļ aizsardzības būves paleolītiskajā Eiropā. Ja ļoti steidzaties, jums varbūt labāk vienoties ar Tranzītkontroli. Tā ir neliela firma, bet…

— Tranzītkontrole! Labi, pazūdiet! — Kolinss atkal pievērsās Utilizatoram un saspieda to ar gruzdošo spilvenu. Taču nekas nenotika. Mašīna tagad diezin vai bija lielāka par kubikcollu, un Kolinss saprata, ka aizsniegt gandrīz neredzamo pogu ar spilvena palīdzību neizdosies.

Uz mirkli pavīdēja doma atmest Utilizatoram ar roku. Galu galā māju un visu iekārtu var pārdot, un tas ienesīs tīri apaļu summu …

Taču nē! Viņš vēl nav paspējis iegādāties kaut ko patiesi vērtīgu un bez cīņas neatteiksies no tādas iespējas!

Cenzdamies nepiemiegt acis, Kolinss iebakstīja rādītājpirkstu līdz baltkvēlei nokaitētajā podziņā.

Parādījās kalsns sirmgalvis stipri apvalkātās drānās. Rokā viņam bija priekšmets, kas atgādināja raibu Lieldienu olu. Viņš nometa to uz grīdas. Ola sašķīda, un no tās kaukdams izlauzās oranžu dūmu mākonis. Mikroskopiskais Utilizators acumirklī iesūca sevī šos dūmus, tad atrija tos, un dūmu strūklas, celdamās augšup, gandrīz nosmacēja Kolinsu, bet Utilizators sāka strauji augt. Drīz tas sasniedza normālus apmērus un, pēc izskata spriežot, bija pilnīgi vesels. Kalsnais vecis pamirkšķināja Kolinsam.

— Mēs izmantojam senlaicīgas metodes, toties strādājam gods godam. — Viņš pamāja ar galvu un nozuda.

Un atkal Kolinsam likās — kaut kur tālu, tālu ieskanējusies sirdīga balss.

Satriekts un noguris viņš atlaidās uz grīdas blakus mašīnai. Apsvilinātais pirksts neganti sāpēja.

— Izārstē mani, — Kolinss murmināja, tikko spēdams pakustināt sasprēgājušās lūpas, un ar veselo roku nospieda sarkano pogu.

Utilizators iedūcās skaļāk, tad apklusa. Pirksts vairs nesāpēja. Kolinss aplūkoja to un konstatēja, ka no apdeguma vairs nav ne miņas.

Viņš ielēja sev pilnu glāzi konjaka un nevilcinādamies likās gultā. Tanf naktī Kolinss redzēja dīvainu sapni: milzīgs «A» dzinās viņam pakaļ; taču pamodies viņš šo sapni drīz vien aizmirsa.

Pagāja nedēļa, un Kolinss pārliecinājās, ka, uzceldams māju mežā, ir rīkojies ļoti neapdomīgi. Lai glābtos no daudziem ziņkārīgajiem, viņš bija spiests pieprasīt veselu apsardzes vadu. Tomēr mednieki, makšķernieki

Un tūristi gandrīz ik dienas ielavījās viņa īpašumos.

Turklāt nodokļu departaments bija sācis interesēties par turīgā džentlmeņa ienākumu avotiem.

Un pats galvenais — Kolinss atklāja, ka nemaz tik pārmērīgi nejūsmo par dabu. Putniņi un vāverītes — tas viss, protams, ir ļoti jauki, bet sarunāties ar šīm radībām nevar. Arī koki, lai cik skaisti tie būtu, pudeles brāļus aizstāt nespēj.