Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Tāpēc, iegrūdis vajadzīgajiem cilvēkiem saujā prāvas summas, Kolinss ar transporta firmas «Pouha minail», celtniecības kantora «Maximo olf» un teleportācijas biroja «Jagton» palīdzību pārcēlās uz nelielu republiku Amerikas kontinenta centrālajā daļā. Un, tā kā klimats tur silts, bet ienākumu nodoklis vēl nav izgudrots, viņš uzcēla sev lielu, kliedzoši greznu pili, kuru apgādāja ar visu nepieciešamo: gaisa kondicionēšanas iekārtām, zirgu staļļiem, suņu audzētavām, pāviem, kalpotājiem, mehāniķiem, sargiem, muzikantiem, baleta ansambļiem — vārdu sakot, ar visu, kas piederas kārtīgai bagātnieka pilij. Kolinsam nepietika divu nedēļu, lai cik necik iepazītos ar savu jauno mitekli.

Kādu laiku viss šķita labākajā kārtībā.

Bet tad vienu rītu Kolinss piegāja pie Utilizatora, apsvērdams, ko šodien vēlēties — sporta automobili vai nelielu šķirnes lopu ganāmpulku. Viņš noliecās pār pelēko mašīnu, izstiepa roku pret sarkano pogu un …

Utilizators atlēca sāņus.

Pirmajā mirklī Kolinsam likās, ka tā ir halucinācija, un pat iešāvās prātā, ka turpmāk pirms brokastīm derētu atturēties no šampanieša. Viņš paspēra soli uz priekšu un vēlreiz pamēģināja aizsniegt sarkano pogu.

Utilizators, veikli izvairījies no viņa, aizļepatoja prom.

Klusībā lādēdams mašīnas īpašnieku un visu A klasi, Kolinss metās Utilizatoram pakaļ. Acīmredzot bija noticis tas, par ko viņu savā laikā brīdināja Līks: īpašniekam kaut kādā veidā izdevies Utilizatoru atdzīvināt. Taču lauzīt galvu par to nebija vērts. Viņa uzdevums bija panākt mašīnu, nospiest pogu un izsaukt Atdzīvināšanas kontroli.

Utilizators iedrāzās pils lielajā zālē. Kolinss sekoja tam pa pēdām. Sulainis, kas bija spodrinājis no masīva zelta darinātu durvju rokturi, sastinga ar ieplestu muti.

— Apturiet kasti! — Kolinss viņam uzkliedza.

Sulainis mēģināja aizšķērsot Utilizatoram ceļu. Bet

mašīna palēcās sānis un kā bulta šāvās uz ārdurvīm.

Kolinss paspēja satvert svirslēdzi; durvis ar troksni aizcirtās.

Utilizators ieskrējās un taranēja aizvērtās durvis. Nokļuvis ārpusē, tas aizķērās aiz dārza laistāmās šļūtenes, taču ātri atguva līdzsvaru, pārvēlās pāri žogam un aulēkšiem aizjoņoja pa lauku.

Kolinsam sāka aptrūkt elpas. Kaut tikai izdotos piekļūt šai kastei mazliet tuvāk …

Piepeši Utilizators palēcās, dažas sekundes nekustīgi karājās gaisā, tad nokrita. Kolinss metās tam klāt. Utilizators izlocījās, ieskrējās un palēcās vēlreiz. Kādu brīdi tas karājās pāris desmit pēdu virs Kolinsa galvas, tad uzlidoja vēl augstāk, apstājās, sagriezās kā vilciņš un tikpat negaidīti nokrita zemē.

Kolinss nobijās: ja nu Utilizators palecas trešo reizi, aizlido un vairs neatgriežas? Kad metāla kubs bija nokritis zemē, Kolinss ar vienu roku izdarīja veiklu māņu kustību, bet ar otru zibenīgi nospieda sarkano pogu.

— Atdzīvināšanas kontrole! — viņš triumfējoši iesaucās.

Utilizators viegli noklikšķēja un apstājās. Tas atkal bija pārvērties par nedzīvu metāla gabalu.

Noslaucījis sasvīdušo pieri, Kolinss apsēdās zālē. Ienaidnieki tuvojas. Tāpēc, kamēr vēl iespējams, no Uti- lizatora jāizspiež kaut kas patiesi vērtīgs!

Ātri citu pēc cita viņš palūdza piecus miljonus dolāru, trīs neizsīkstošus naftas avotus, kinostudiju, nevainojamu, veselību, vēl divdesmit piecas dejotājas, nemirstību, sporta automobili un šķirnes lopu ganāmpulku.

Viņam likās, it kā tālumā kāds būtu ieķiķinājies. Kolinss atskatījās. Nevienas dzīvas radības!

Kad viņš pagrieza galvu atpakaļ, Utilizatora vairs nebija.

Neizpratnē Kolinss blenza uz visām pusēm un nākamajā acumirklī… nozuda arī pats.

Atvēris acis, viņš ieraudzīja sevi stāvam pie rakstāmgalda. Viņam pretim sēdēja korpulents vīrs ar sarkanu seju — tas, kas reiz bija mēģinājis caur sienu ielauzties viņa istabā. Vīrs neizskatījās dusmīgs, drīzāk — rezignēts un pat noskumis.

Kādu brīdi Kolinss klusēja: viņam bija žēl, ka spēle beigusies. Mašīnas īpašnieks un A klase galu galā noķēruši viņu. Un tomēr šī dzīvīte bija lieliska!

— Nu, — Kolinss pēdīgi sacīja, — savu mašīnu jūs esat dabūjis. Ko vēl jums no manis vajag?

— Manu mašīnu? — Pretimsēdētājs aizdomīgi pavērās Kolinsā. — Tā nav mana mašīna, ser. Jūs maldāties …

Kolinss izbrīnā iepleta acis.

— Nemēģiniet mani piemuļķot, mister! Jūs pārstāvat A klasi un gribat saglabāt savu monopolu, vai ne?

Vīrs ar sarkano seju atlika malā papīru, kuru nupat bija pētījis.

— Mister Kolins, — viņš stingri teica, — mans

uzvārds ir Flains. Esmu Pilsoņu aizstāvēšanas biedrības pilnvarotais. Tā ir tīri labdarīga organizācija bez jebkādiem komerciāliem uzdevumiem, un tās vienīgais mērķis ir pasargāt tādus kā jūs no maldiem dzīves ceļā.

— Jūs gribat teikt, ka nepiederat pie A klases?

— Jūs dziļi maldāties, ser, — Flains labsirdīgi paskaidroja. — A klase nebūt nav,sociāla kategorija, kā jūs acīmredzot iedomājaties. Tā ir kredīta forma.

— K-kā, lūdzu?… — Kolinss apmulsis nomurmināja.