Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Fīrmens brītiņu svārstījās. Pārbaudi viņš labprāt izdarītu vienatnē. Tiesa, pielīdzināt robotsulaini citai personai bija smieklīgi. Stingri ņemot, robotam personības nemaz nevar būt. Un tomēr šim mehānismam piemita dažas īpašības, kuru dēļ tas reizēm pārsteidzoši atgādināja cilvēku. Šoreiz gan bija gluži vienalga — robots aizies vai paliks, jo saskaņā ar likumu rūpnīcās visiem personiskajiem robotiem tik un tā iebūvēja psihomet- riskas ierīces.

— Dari, kā zini, — Fīrmens nomurmināja.

Robotsulainis iesūca putekļu kaudzīti un izripoja no

istabas.

Fīrmens piegāja pie psihometra un ieslēdza to. Viņš drūmi vēroja, kā melnā bultiņa kāpj arvien augstāk — garām divniekam un trijniekam, kuri atbilda normai, garām sešniekam un septiņniekam, kuri atbilda vēl pieļaujamajām novirzēm, un beidzot apstājās pie astoņi un divām desmitdaļām.

Par vienu desmitdaļu augstāk nekā vakar. Par vienu desmitdaļu tuvāk sarkanajai svītrai!.

Izslēdzis aparātu, Fīrmens aizkūpināja cigareti. No guļamistabas viņš izgāja smagiem, šļūcošiem soļiem, it kā darba diena būtu jau aizvadīta un nevis tik tikko sākusies.

— Pasts, ser, — robotsulainis ziņoja, pasniegdams vairākas aploksnes.

Fīrmens sagrāba vēstules un ātri pāršķirstīja tās.

— No sievas ne vārda! — viņam neviļus izlauzās.

— Man ļoti žēl, ser.

— Tev žēl? — Fīrmens brīnīdamies palūkojas u2 mehānismu. — Kāpēc?

— Es, dabiski, esmu ieinteresēts jūsu labklājībā, ser, — robots paskaidroja. — Tāpat kā Spīds, cik nu tas iespējams ar viņa intelektu … Vēstule no misis Fīr- menas būtu jūs morāli atbalstījusi. Žēl, ka tā nepienāca.

Suns klusi ierējās un nolieca galvu uz sāniem. «Cik dīvaini,» Fīrmens nodomāja. «Mašīna jūt man līdzi, un dzīvniekam ir manis žēl.» Bet viņš bija pateicīgs par to pašu.

— Es viņu nevainoju, — Fīrmens teica. — Nevar taču prasīt, lai tāda sieviete mūžīgi paciestu mani! — Viņš cerēja, ka robots tūdaļ ņemsies mierināt viņu. Bet mehāniskais sulainis šoreiz nez kādēļ neapgalvoja, ka misis Fīrmena noteikti atgriezīsies un viņš pats itin drīz atgūs veselību …

Fīrmens vēlreiz izskatīja pastu. Tur bija vairāki rēķini, kāds sludinājums un neliela, cieta aploksne. Sūtītāja adreses vietā uzspiestais zīmogs liecināja, ka vēstule nāk no Akadēmijas. Fīrmens nekavējoties atplēsa to.

Aploksne bija ielikta kartīte ar šadu tekstu: «Dargais mister Fīrmen! Jūsu lūgums ir izskatīts un apmierināts. Būsim priecīgi uzņemt Jūs jebkurā laikā, Ar pateicību direkcija.»

Fīrmens pašķielēja uz kartīti. Nekādus lūgumus viņš Akadēmijai nebija sūtījis. Un viņam arī nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt!

— Vai tikai tā nav sievas ideja? — viņš vaicāja.

— Nezinu, ser, — robotsulainis atbildēja.

Fīrmens pagrozīja kartīti rokās. Par Akadēmiju viņš, protams, bija dzirdējis ne vienu reizi vien. Un nedzirdēt nemaz nevarēja, jo tās ietekmi juta visās dzīves jomās. Taču faktiski viņš par šo svarīgo iestādi zināja maz, pārsteidzoši maz …

— Kas īsti ir šī Akadēmija? — Fīrmens jautāja.

— Liela, pelēka, zema ēka, — robots sacīja, — pilsētas dienvidrietumu nomalē. Uz turieni var aizbraukt ar dažādiem sabiedriskā transporta līdzek|iem.

— Bet kas slēpjas aiz Akadēmijas vārda?

— Akadēmija ir publiska ārstniecības iestāde, — robotsulainis paskaidroja. — Tā pieejama ikvienam, kas rakstiski vai mutiski izsaka vēlēšanos tur ārstēties. Vēl vairāk — cilvēkiem, kuru psihometriskais novērtējums pārsniedz desmit, Akadēmija ir vienīgā alternatīva, ja vien šie cilvēki nevēlas pārveidot savu personību ar ķirurģiskiem līdzekļiem.

Fīrmens izmisis nopūtās.

— Bet kādu sistēmu tur pielieto? Kādas ārstniecības procedūras?

— Nezinu, ser.

— Un kādi ir ārstēšanās rezultāti?

— Simtprocentīga izveseļošanās, — robots nekavējoties atbildēja.

Fīrmens atcerējās ļoti dīvainu apstākli.

— Vienu mirklīti, — viņš iesaucās. — Bet no Akadēmijas neviens neatgriežas. Vai tas ir taisnība?

— Dati par personām, kas pēc ārstēšanās būtu atstājušas Akadēmiju, nav publicēti, — robotsulainis sacīja.

— Kāpēc?

— Nezinu, ser.

Fīrmens saburzīja pastkarti un iemeta pelnu traukā. Tas viss šķita aizdomīgi. Akadēmiju tik plaši daudzināja, cilvēki bija tā saraduši ar šo iestādi, ka nevienam nenāca prātā tuvāk painteresēties par to. Viņam pašam šī vieta allaž rādījās ļoti miglaina, tāla, savā ziņā pat

nereāla. Vieta, uz kuru cilvēki devās, kad viņu psihometriskais novērtējums pārsniedza desmit un viņi tomēr nevēlējās pakļauties lobotomijai, topektomijai vai citām operācijām, kas praktiski iznīcina personību. Saprotamā kārtā šo perspektīvu neviens neņēma nopietni, jo tāda doma pati par sevi jau pierādītu indivīda garīgo labilitāti. Un laikam tieši tāpēc neviens arī neprātoja par izvēles iespējām, kādas paliek tā dēvētajiem «desmitniekiem».

Pirmo reizi mūžā Fīrmens apjauta, ka šī kārtība viņam nepatīk. To vajadzēs papētīt tuvāk. Kāpēc neviens neatstāj Akadēmiju? Kāpēc tik maz zināms par viņu ārstniecības metodēm, ja tās tiešām ir simtprocentīgi efektīvas?

— Es tagad iešu uz darbu, — Fīrmens teica. — Sagatavo man kaut ko vakariņām.

— Klausos, ser. Vēlu sekmes, ser.