Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Sadzirdējis šo skarbo balsi, Fīrmens gandrīz nometa klausuli. Pacilātība acumirklī izgaisa, un, jau nožēlodams savu pārsteidzīgo rīcību, viņš turpināja:

— Es vēlētos saņemt dažas ziņas par Akadēmiju.

— Tā atrodas …

— Nē! Es domāju būtiskas ziņas!

— Kādam nolūkam jums šī informācija vajadzīga? — nodaļas priekšnieks vaicāja, un viņa balsī ieskanējās rāms, gandrīz hipnotizējošs tonis; tādā tonī psihiatri parasti runā ar slimniekiem.

— Ieskatam, — Fīrmens ātri atbildēja. — Tā kā Akadēmija piedāvā vienu no iespējamajiem ārstniecības variantiem, es gribu vairāk zināt par to, lai varētu spriest…

— Tas skan ļoti ticami, — nodaļas priekšnieks teica. — Bet padomājiet, vai jūs tiešām interesē tikai lietišķas ziņas! Tādas, kas palīdzēs jums labāk iekļauties sabiedrībā? Vai arī jūsu interesi modinājusi tukša ziņkāre, kas izskaidrojama ar iekšēju nemieru un citām neveselīgām dziņām?

— Es jautāju tāpēc …

— Jūsu uzvārds? — nodaļas priekšnieks pēkšņi noprasīja.

Fīrmens neatbildēja.

— Jūsu psihometriskais novērtējums?

Fīrmens joprojām klusēja. Viņš centās uzminēt, vai šī telefona numurs jau fiksēts, un nosprieda, ka laikam gan.

— Vai jus apšaubat Akadēmijas noderīgumu?

— Nē.

— Vai šaubaties par to, ka Akadēmija veicina status quo saglabāšanu?

— Nē.

— Kādas problēmas tad jus nodarbina? Kāpēc jus nevēlaties paziņot mums savu uzvārdu un psihomet- risko novērtējumu? Un kāpēc izjūtat tādu vajadzību pēc plašākas informācijas?

— Pateicos, — Fīrmens nomurmināja un pakāra klausuli. Viņš saprata, ka, zvanīdams izziņu dienestam, pieļāvis drausmīgu kļūdu. Tā varēja rīkoties tikai «astotnieks», bet nevis normāls cilvēks. Nodaļas priekšnieks ar profesionāli attīstītu intuīciju tūdaļ bija to no- jautis. Un «astoņniekam» viņš, saprotams, informāciju nedeva! Fīrmens nolēma turpmāk rūpīgāk kontrolēt, analizēt un pārdomāt savu rīcību; pretējā gadījumā acīmredzot nav ne mazāko cerību, ka viņš jebkad izveseļosies un atkal iekļausies statistiskajā normā.

Kamēr Fīrmens tā prātoja, atvērās durvis un ienāca viņa šefs, misters Morgans. Tas bija liela auguma, plecīgs vīrs ar patuklu, apaļīgu seju. Apstājies pretim Fīr- mena rakstāmgaldam, viņš izskatījās tik samulsis kā nozieguma vietā pieķerts zaglēns.

— Esmu dzirdējis par incidentu lejā, — misters Morgans teica, enerģiski bungodams ar pirkstiem pa kantora grāmatu.

— Vājuma mirklis, — Fīrmens automātiski atbildēja. — Patiesībā mans psihometriskais novērtējums jau sācis pazemināties.

Teikdams šos vārdus, viņš neuzdrošinājās skatīties šefam acīs. Abi sasprindzināti raudzījās katrs savā istabas kaktā. Beidzot viņu skatieni sastapās.

— Redziet, Fīrmen, es cenšos nejaukties, citu darīšanās, — Morgans sacīja, apsēzdamies uz rakstāmgalda malas. — Bet, velns parāvis, jautājums par psihisko veselību skar mūs visus. Mēs visi esam iejaukti spēlē…

Šī doma, liekas, iedrošināja misteru Morganu. Viņš pieliecās mazliet tuvāk Fīrmenam.

— Jūs zināt, man šeit jāatbild par daudziem. Bet jums gada laikā jau trešo reizi noteikts pārbaudes termiņš … — šefs apklusa un tikai pēc brīža turpināja: — Kā īsti tas iesākās?

Fīrmens pašūpoja galvu.

— Nezinu, mister Morgan. Es dzīvoju vienā mierā, un pēkšņi mans psihometriskais novērtējums sāka kāpt uz augšu.

— Tik vienkārši tas nevar būt. Vai smadzeņu audus jums pārbaudīja?

— Speciālisti apgalvo, ka nekādu organisku izmaiņu tajos nav.

— Vai ārstējāties?

— Jā, — Fīrmens iesaucās. — Esmu izmēģinājis elektroterapiju, psihoanalīzi, Smita metodi, Rensa skolu, Divio domu, diferenciāciju …

— Un ko saka speciālisti? — Morgans vaicāja.

Fīrmena atmiņā uzpeldēja neskaitāmi psihiatri, kurus viņš bija apmeklējis un kuri bija pārbaudījuši viņu pēc visiem modernās psihiatrijas likumiem: iemidzinājuši ar zālēm, pakļāvuši šokam un pētījuši. Taču rezultāts allaž bija viens un tas pats.

— Neko konkrētu viņi man neteica.

— Vai tiešām viņi nevarēja jums pateikt it nekā?

— Katrā ziņā ļoti nedaudz. Iedzimts nemiers, dziļi apslēptas tieksmes, nespēja samierināties ar status quo. Psihiatri uzskata, ka esmu nelokāms tips. Uz mani neiedarbojās pat tik spēcīgs līdzeklis kā personības rekonstrukcija.

— Prognoze?

— Ne sevišķi labvēlīga.

Morgans piecēlās un, salicis roKas aiz muguras, sāka staigāt pa kabinetu.

— Fīrmen, es domāju, ka viss atkarīgs no jūsu iekšējās nostājas. Vai jūs patiesi vēlaties kļūt par spēles dalībnieku?

— Esmu centies …

— Nešaubos. Bet vai jūs gribējāt sevi pārveidot? Pielāgoties! — Morgans iesaucās, zveldams ar dūri pa

plaukstu, lai īpaši uzsvērtu šo vārdu. — Vai jūs gribējāt pielāgoties?

— Hm … atklāti sakot, es šaubos, — Fīrmens ar neviltotu nožēlu atzina.

— Ņemiet kaut vai mani, — Morgans, nostājies Fīr- menam tieši pretim, nopietni teica. — Pirms desmit gadiem šī aģentūra bija divreiz lielāka nekā tagad un joprojām auga! Es strādāju kā apsēsts, nemitīgi paplašināju savus īpašumus, uzpirku vērtspapīrus, ieguldīju kapitālus un pelnīju arvien vairāk un vairāk naudas.

— Nu un?

— Notika nenovēršamais. No divi, komats, trim mans psihometriskais novērtējums paaugstinājās līdz septiņiem. Es atrados uz bīstama ceļa.