Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Nav tāda likuma, kas aizliegtu pelnīt naudu, — Fīrmens piezīmēja.

— No juridiskā viedokļa, protams, nav. Toties ir psiholoģijas likumi, kas nosoda katru pārmērību. Mūsdienu sabiedrība tādām lietām nav piemērota. Uzņē-^ mība un sacensības gars lielā mērā jau izskausti. Kā nekā drīz būs pagājuši simts gadi, kopš mēs dzīvojam status quo apstākļos. Šajā laikā nav radies neviens izgudrojums, nav izcēlies neviens karš un vispār nav notikušas cik necik būtiskas pārmaiņas. Psiholoģija normalizē cilvēkus, cenzdamās iznīdēt viņu apziņā visus irracionālos elementus. Lūk, tāpēc ar savām tieksmēm un spējām es jutos kā … nu, teiksim, kā profesionālis, kuram tenisa laukumā stājies pretim nepraša knēvelis. Apturēt mani nebija iespējams.

Morgana seja pietvīka, elpa kļuva saraustīta. Taču drīz viņš savaldījās un turpināja daudz rāmākā balsī.

— Saprotams, uz tādu rīcību mani pamudināja neiroze. Varaskāre un pārmērīgs sacensības azarts. Vajadzēja steidzami ārstēties. Zināt, ir tāda aizstāšanas terapija …

Fīrmens piezīmēja:

— Tajā apstāklī, ka jūs gribējāt paplašināt savu biznesu, es neredzu nekā patoloģiska.

— Dievs tēvs, vai tiešām jums nav ne mazākās jēgas par sociālās psiholoģijas, personiskās atbildības un stabilas sabiedrības koncepcijām?! Es biju ceļā uz bagātību. Ieguvis to, es varētu nodibināt finansu impēriju. Tas viss būtu gluži likumīgi, un tomēr, saprotiet, nenormāli! Kas zina, cik tālu es būtu aizgājis? Varbūt līdz pat netiešai kontrolei pār valdību. Nav izslēgts, ka galu galā man sagribētos atbilstoši savām anomālijām izmainīt visu psiholoģisko politiku. Padomājiet pats, ar ko tas varētu beigties!

— Un tāpēc jūs pielāgojāties?

— Izvēle nebija liela: smadzeņu operācija, Akadēmija vai pielāgošanās. Par laimi, man radās iespēja izlādēties sportiskā cīņā. Tādējādi es apvaldīju savas egoistiskās tieksmes un ievirzīju tās lietderīgā gultnē. Bet galvenais, Fīrmen, iegaumējiet: es tuvojos sarkanajai svītrai, tomēr pielāgojos, iekams bija par vēlu.

— Arī es labprāt pielāgotos, — Fīrmens teica, — ja vien zinātu, kāpēc pagaidām tas man neizdodas. Diemžēl es to nezinu.

Morgans labu laiku domīgi klusēja, tad teica:

— Man liekas, Fīrmen, jums derētu atpūsties.

— Atpūsties? — Fīrmens saausījās. — Jūs gribat teikt, ka esmu atlaists?

— Nē, nekādā gadījumā! Es gribu būt godīgs līdz galam. Bet man te ir vesela komanda. — Morgans iepleta rokas nenoteiktā žestā, it kā norādīdams uz šo kantori, šo ēku, uz visu pilsētu. — Ārprāts piezogas nemanot. Šonedēļ psihometriskais novērtējums paaugstinājies vairākiem mūsu līdzstrādniekiem …

— Un, pēc jūsu domām, es esmu infekcijas perēklis?

— Mums jāpakļaujas noteikumiem, — Morgans teica, izsliedamies visā augumā. — Algu jūs saņemsit līdz… līdz tam brīdim, kad šā vai tā būsit atrisinājis savas problēmas.

— Pateicos, — Fīrmens lakoniski atbildēja, piecēlās un paņēma platmali.

Morgans uzlika viņam roku uz pleca.

— Vai par Akadēmiju esat domājis? — viņš klusinātā balsī jautāja. — Protams, ja nelīdzēs nekas cits…

— So variantu es noraidu kategoriski, — Fīrmens sacīja, cieši ielūkojies šefa zilajās ačtelēs.

Morgans novērsās.

— Jums, liekas, ir aizspriedumi pret Akadēmiju. No kurienes tie radušies? Jūs taču zināt, kā organizēta mūsu sabiedrība. Vai tiešām jūs domājat, ka pie mums varētu atļaut ko tādu, kas runātu pretim kopuma interesēm?

— Nē, tā es nedomāju, — Fīrmens atzina. — Bet kāpēc par Akadēmiju tik maz zināms?

Viņi izgāja caur klusajām istabām. Neviens no Fīr- mena ilggadīgajiem kolēģiem uz viņu pat nepaskatījās. Beidzot Morgans atvēra priekštelpas durvis un teica:

— Par Akadēmiju jūs zināt praktiski visu.

— Es nezinu, kā tur ārstē.

— Vai par citām ārstniecības metodēm jūs zināt vairāk? Vai varat, piemēram, izsmeļoši raksturot aizstāšanas terapiju, psihoanalīzi, Ogilvija redukciju?

— Nē. Bet man ir vispārīgs priekšstats par šīm metodēm.

— Tāds priekšstats ir visiem, — Morgans iesaucās, taču tūdaļ pazemināja balsi. — Tur jau tā lieta! Acīmredzot Akadēmija dažas ziņas neizpauž tāpēc, ka tas varētu apgrūtināt pašu ārstniecības procesu. Šajā apstāklī nav nekā mīklaina, vai ne?

Fīrmens apdomāja Morgana vārdus, tad sacīja:

— Tam es varētu piekrist. Bet paskaidrojiet, kāpēc līdz šim neviens izdziedinātais nav atstājis Akadēmiju? Vai tas nav pārsteidzoši, es teiktu, pat baismīgi?

— It nemaz. Jums ir ļoti dīvains viedoklis. — Morgans nospieda signālpogu pie lifta durvīm. — Jūs cenšaties saskatīt noslēpumu, kur tāda nepavisam nav. Nebāžot degunu psihiatru profesionālajās darīšanās, es itin labi varu iedomāties, ka viņu ārstēšanas metode prasa slimnieku ilgstošu uzturēšanos Akadēmijā. Ārējās vides maiņa kā psihoterapijas līdzeklis nav nekas jauns. To pielieto jau sen.

— Ja jums taisnība, kāpēc viņi to noklusē?

— Fakti runā paši par sevi.

— Bet kur ir pierādījumi par viņu metodes simtprocentīgo efektivitāti?

Šai mirklī pienāca lifts un Fīrmens iekāpa tanī. Morgans sacīja:

— To pierāda viņu apgalvojumi. Terapeiti nemelo. Viņi, Fīrmen, nespēj melot!