Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Morgans gribēja vēl kaut ko piebilst, taču durvis noslēdzās. Lifts aizslīdēja uz leju, un Fīrmens, iekšēji satriekts, atskārta, ka ir zaudējis darbu.

Tā bija īpatnēja sajūta: nekur nav jāsteidzas un, atklāti sakot, pat nav kur iet. Agrāk viņš bieži ienīda savu darbu. Doma par to, ka atkal vesela diena būs jāpavada Morgana kantorī, dažurīt likās Fīrmenam neciešama. Tikai tagad, kļuvis par bezdarbnieku, viņš saprata, cik svarīgs viņam ir bijis darbs, kādu solī- dumu un pašpaļāvību tas iedvesis. «Cilvēks, kuram nav ko darīt, ir nulle,» nosprieda Fīrmens.

Bezmērķīgi viņš klīda pa ielām, cenzdamies ieviest kaut elementāru kārtību smadzenēs. Taču koncentrēties neizdevās. Domas, it kā vairīdamās no viņa, aizslīdēja netveramā tālē, un to vietā ik pa brīdim uzplaiksnīja sievas vaibsti. Bet arī par sievu Fīrmens nevarēja sakarīgi domāt; pilsēta no visām pusēm uzmācās viņam ar nebeidzamām cilvēku un mašīnu straumēm, skaņu un smaržu virpuļiem.

Vienīgais rīcības plāns, kuru viņš šādos apstākļos spēja izperināt, bija nereāls. «Bēdz,» viņu mudināja līdz panikai sakāpinātās emocijas. «Laidies prom uz turieni, kur tevi nemūžam neatradīs. Paslēpies!»

Bet Fīrmens zināja, ka tā nav izeja. Bēgšana nozīmētu mēģinājumu izvairīties no īstenības un lieku reizi pierādītu viņa psihisko anomāliju. Patiesi, no kā tad viņš 'būtu bēdzis? No visveselīgākās, vispilnīgākās sabiedrības, kādu cilvēki jebkad radījuši. Tikai vājprātīgais ir spējīgs bēgt no tādas!

Fīrmens sāka rūpīgāk vērot pretimnācējus. Viņi izskatījās laimīgi — atbildības un psihiskās veselības gara apdvesti, jaunās stabilitātes labad gatavi upurēt vecās kaislības. Tā bija jauka, lieliska pasaule, velnišķīgi jauka un ellīgi lieliska. Kāpēc lai Fīrmens nevarētu tanī dzīvot?

Nē, viņš noteikti varēs! Pirmo reizi kopš daudzām nedēļām Fīrmens atguva ticību saviem spēkiem un nolēma, ka šā vai tā tomēr pielāgosies šai dzīvei.

Ja tikai viņš zinātu, kā to izdarīt.

Nostaigājis vairākas stundas, Fīrmens pēkšņi sajuta, ka ir briesmīgi izsalcis. Viņš iegāja pirmajā ēdnīcā, kas gadījās pa ceļam. Zālē redzēja gandrīz vienīgi strādniekus; izrādījās, ka Fīrmens ieklīdis doku rajonā.

Apsēdies un iemetis skatienu ēdienu kartē, viņš sev atgādināja, ka pašreiz galvenais ir iegūt laiku, lai varētu mierīgi padomāt. Viņam kārtīgi jāapsver …

— Ei, mister!

Fīrmens pacēla galvu. Uz viņu blenza plikpaurains, neskūts bufetnieks.

— Jūs gribējāt man ko teikt?

— Lasieties prom no šejienes!

— Kas noticis? — Fīrmens jautāja, cenzdamies apspiest paniskās bailes, kuras viņam pēkšņi bija uznākušas.

— Trakos šeit neapkalpo, — bufetnieks sacīja, norādīdams uz stacionāro psihometru pie sienas. Aparāta melnā bultiņa trīcēja mazliet virs cipara «deviņi».

— Taisieties ka tiekat!

Fīrmens palūkojās uz apmeklētājiem pie letes. Visi viņi bija ģērbušies vienādos brūnos rupja auduma virsvalkos. Viņu beretes bija novilktas līdz pat acīm, un ikviens šķita iedziļinājies savā laikrakstā.

— Man ir pārbaudes ter..

— Lasieties, — bufetnieks atkārtoja. — Likumā teikts, ka «deviņnieki» man nav jāapkalpo. Tie tikai uzbudina citus klientus..Nu, kustieties! Veicīgāk…

Strādnieki joprojām sēdēja sastinguši un neskatījās uz viņu. Fīrmenam asinis sakāpa deniņos. Viņu pēkšņi pārņēma kaislīga vēlēšanās sašķaidīt bufetnieka plikpauraino, spīdīgo galvaskausu, ietriekt miesnieka nazi pieklusušo apmeklētāju rindā, apšļakstīt netīrās sienas ar viņu asinīm, izdemolēt ēdnīcu, sašķaidīt visu, sist, durt un nogalināt. Bet agresivitāte, kā zināms, ir slimīga reakcija. Viņš apspieda sevī šo impulsu un izgāja ārā.

Fīrmens turpināja pastaigu, pretodamies emocijām, kas mudināja viņu bēgt, un gaidīdams loģiskas apskaidrības brīdi, kas ļautu saskatīt izeju no šī strupceļa. Taču viņa domas arvien vairāk samudžinājās, un, krēslai iestājoties, Fīrmens bija tā noguris, ka tik tikko turējās uz kājām.

Graustu rajonā — šaurā, trūdošiem netīrumiem piebārstītā ielā — kādas ēkas otrā stāva logā viņš ieraudzīja ar roku rakstītu izkārtni: «D2. D2. FLINS — PSIHOTERAPEITS. IESPĒJAMS, KA ES VARU JUMS PALĪDZĒT». Atcerejies visus augsti apmaksatos speciālistus, kurus viņš bija apmeklējis, Fīrmens greizi pasmīnēja un jau grasījās iet tālāk, bet tad pēkšņi pagriezās, lai pa apbružātajām trepēm uzkāptu mājas otrajā stāvā. Un atkal viņš bija ļoti neapmierināts, jo, ieraudzījis šo izkārtni, tūdaļ bija zinājis, ka nepaies garām dakterim Flinam. Vai tiešām viņš nekad nebeigs pats sevi mānīt?!

Flina kabinets bija pašaurs un vāji apgaismots. No sienām lobījās krāsa, istabā oda pēc netīras veļas. Flins, neliela auguma pusmūža vīrs ar nepārprotamu tieksmi uz plikpaurību, sēdēja aiz nepulēta rakstāmgalda un, pakšķinādams pīpi, lasīja piedzīvojumu romānu.

Fīrmens bija nodomājis izstāstīt viņam visu no paša sākuma, taču, gluži negaidot, nobēra:

— Es iekūlos drausmīgā ķezā. Sēžu bez darba, sieva no manis aizgājusi, un visas iespējamās ārstēšanas metodes esmu jau izmēģinājis. Vai jūs varat man palīdzēt?