Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Sistēmas te nemaz nevar būt, — sargs gandrīz konfidenciāli paskaidroja. — Sākotnēji šai ēkā bija ieplānots daudz mazāks istabu skaits, bet tad notika negaidītais. Dienu no dienas saradās arvien vairāk slimnieku. Un nekas neliecina, ka šie plūdi reiz mitēsies. Tāpēc istabas vajadzēja sadalīt kambarīšos un izbūvēt jaunus gaiteņus.

— Bet kā ārsti atrod savus pacientus? — Fīrmens painteresējās.

Viņi apstājās pie numura 312 AA. Sargs klusēdams atslēdza durvis un, tikko Fīrmens bija pārkāpis slieksni, atkal aizslēdza tās.

Istaba izrādījās ļoti maza. Tajā atradās neliels dīvāns, krēsls un skapītis. Šīs mēbeles piepildīja gandrīz visu telpu.

Pēkšņi gaitenī atskanēja balsis. Kāds vīrietis teica:

— Lai notiek, padzersim kafiju. Pēc pusstundas, kafejnīcā …

Noskrapstēja atslēga. Atbildi Fīrmens nesaprata; viņš tikai dzirdēja kādu smejamies un sakām:

— Jā, vēl viens simtiņš, un mums vajadzēs ierakties pazemē, lai visiem pietiktu vietas!

Durvis atvērās; istabā ienāca smaidīgs, bārdains vīrs baltā žaketē. Ieraudzījis Fīrmenu, viņš kļuva nopietns; viņa seja ieguva lietišķu, profesionālu izteiksmi.

— Lūdzu, atgulieties uz dīvāna, — bārdainis teica pieklājīgi, taču nepārprotami pavēlošā tonī.

— Tagad, kad esmu šeit nokļuvis, — Fīrmens, joprojām kājās stāvēdams, iesaucās, — jūs varbūt paskaidrosiet man, ko tas viss nozīmē?!

Iebāzis slēdzeni skapīša durvīs, bārdainis uzmeta Fīrmenam nogurušu, mazliet zobgalīgu skatienu un sarauca uzacis.

— Es esmu ārsts, nevis lektors, — viņš atbildēja.

— Saprotu. Un tomēr …

— Jā, jā, — ārsts, rezignēti raustīdams plecus, piekrita. — Es zinu. Jums ir tiesības saņemt informāciju un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Bet, goda vārds, dot šos paskaidrojumus vajadzēja tiem, kas jūs nogādāja uz šejieni. Tas tik tiešām nav mans uzdevums.

Fīrmens vēl arvien bija kājās.

— Atgulieties uz dīvāna, esiet prātīgs! Es visu izstāstīšu, — bārdainis sacīja un atkal pievērsās skapītim.

Fīrmenam iešāvās prātā, ka vajadzētu pamēģināt uzbrukt ārstam un sasiet to, bet tūdaļ viņš apjēdza, ka šī doma droši vien jau radusies tūkstošiem «desmitnieku». Ar tādu iespēju šeit neapšaubāmi rēķinās … Viņš atgūlās uz dīvāna.

— Akadēmija, — ārsts iesāka, rakņādamies pa skapīti, — ir raksturīgs mūsu laikmeta produkts. Lai to saprastu, jums vispirms jāizprot laikmets, kurā mēs dzīvojam. — Viņš ieturēja dramatisku pauzi un ar nepārprotamu labpatiku turpināja: — Psihiskā veselība! Ar šo veselību, it īpaši ar tās sabiedrisko aspektu, saistīts drausmīgs sasprindzinājums. Cik bieži cilvēka prāts to neiztur! Un, ja jau cilvēks nav izturējis sasprindzinājumu, viņš sāk pārvērtēt vērtības, viņam rodas dīvainas cerības, idejas, teorijas un iekšēja tieksme pēc aktivitātes. Pašas par sevi šīs parādības var arī nebūt patoloģiskas, bet tās neizbēgami nodara ļaunumu statiskai sabiedrībai, jo līdzsvara stāvokli, kā zināms, spēj izjaukt jebkura pārvērtība. Tagad, pēc tūkstošiem gadu ilgas asinsizliešanas, mēs esam sprauduši sev par mērķi pasargāt sabiedrību no atsevišķu cilvēku pārmē

rīgas aktivitātes. Tāpēc katram indivīdam ir jāizvairās no tām saprāta konstrukcijām, no tiem iekšējiem lēmumiem, kas var padarīt viņu par potenciāli bīstamu pārmaiņu izraisītāju. Šāda atteikšanās no savām tieksmēm mūsu ideāla labad prasa gandrīz pārcilvēcisku spēku un apņēmību. Visi, kuriem minēto īpašību nepietiek, agri vai vēlu nokļūst pie mums.

— Es tomēr nesaprotu … — Fīrmens iebilda, bet ārsts viņu pārtrauca.

— Nepieciešamība pēc tādas iestādes kā Akadēmija loģiski izriet no teiktā. Mūsu dienās tikai smadzeņu ķirurģija dod iespēju efektīvi ārstēt psihiskas anomālijas. Bet cilvēkiem ir nepatīkami domāt par to. Būtībā tā ir velnišķa alternatīva. Valdības finansētās smadzeņu operācijas taču beidzas ar sākotnējās personas nāvi vārda vistiešākajā nozīmē. Akadēmija cenšas mazināt konflikta asumu, piedāvājot slimniekiem citu izeju.

— Bet kāda ir šī izeja? Kāpēc jūs to slēpjat?

— Atklāti sakot, vairums cilvēku nemaz nevēlas gūt pārāk lielu skaidrību šinī jautājumā. — Ārsts aizvēra un noslēdza skapīti, bet Fīrmens neredzēja, kādus instrumentus viņš tur atlasījis. — Ticiet man, jūsu reakcija nav tipiska. Jūs uzskatāt mūs par tumšu, noslēpumainu un bīstamu spēku. Tas ir jūsu psihiskās slimības rezultāts. Veselie uzskata mūs par panaceju, par nedaudz miglainu, taču patīkamu iespēju atbrīvoties no bargās, nepielūdzamās īstenības. Viņi tic mums kā dievam. — Bārdainis nosmīnēja. — Viņu uztverē Akadēmija ir kaut kas līdzīgs paradīzei.

— Kāpēc tad jūs skaļi nereklamējat savas metodes?

— Redzat, — ārsts maigi piezīmēja, — pat ar paradīzes metodēm nav ieteicams iepazīties pārāk tuvu.

— Tātad tā ir krāpšana! — Fīrmens iesaucās, mēģinādams apsēsties. — Jūs gribat mani nogalināt!

— Nekādā gadījumā! Varat būt drošs, — ārsts iebilda un ar vieglu rokas kustību atkal noguldīja Fīrmenu.

— Ko tad īsti jūs ar mani iesāksit?

— To jūs tūdaļ redzēsit.

— Un kāpēc no šejienes neviens neatgriežas?

— Laikam nevēlas, — ārsts atbildēja un, iekams Fīrmens paspēja sakustēties, iedūra viņam rokā adatu un iešļircināja kādu siltu šķidrumu.