Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Iegaumējiet, — ārsts sacīja, — sabiedrība ir jāpasargā no indivīda!

— Jā, — Fīrmens miegaini atsaucās. — Bet kas pasargās indivīdu no sabiedrības?

Istabas apveidi pamazām izplūda, un, lai gan bārdainis vēl kaut ko teica, Fīrmens vairs nespēja izšķirt vārdus; viņš tikai zināja, ka tie ir gudri un saprātīgi, un ļoti patiesi.

Atguvis samaņu, Fīrmens ieraudzīja sevi plašā līdzenumā. Leca saule. Nespodrajā rīta gaismā miglas lēveri lipa viņam pie potītēm un mitrā zāle atsperīgi liecās zem kājām.

Fīrmens bija mazliet pārsteigts, jo cieši blakus pa labi stāvēja viņa sieva. Pa kreisi, piespiedies viņam klāt, viegli trīcēja Spīds. Taču pārsteigums ātri izgaisa: vai tad šī nebija īstā vieta, kur jāatrodas sievai un sunim, kad vīrs pošas kaujai?

Tālu priekšā no miglas vāliem iznira cilvēku stāvi, un drīz vien Fīrmens saprata, ka tie ir ienaidnieki.

Procesijas priekšgalā, draudīgi spīguļodams mijkrēslī, soļoja viņa robotsulainis. Robotam sekoja Morgans; viņš histēriski kliedza, ka Fīrmenam jāmirst. Arī Flins, šis iebiedētais cilvēciņš, slēpdams savu seju, soļoja ienaidnieku kolonnā. Flinam līdzās bija mājas īpašniece, kas nemitīgi spiedza: «Nedodiet viņam patvērumu!» Aiz viņas nāca ārsti, dežuranti un sargi, bet aiz tiem — miljoniem vīru rupjos strādnieku virsvalkos, ar dziļi uz pieres uzmauktām beretēm un sarullētiem laikrakstiem rokā.

Fīrmens saspringa, gatavodamies izšķirošajai kaujai ar ienaidniekiem, kas bija viņu nodevuši. Tomēr pēkšņi viņā pamodās šaubas. Vai tiešām tā bija īstenība?

Un tad viņam radās šķebinoša vīzija: Fīrmens it kā no malas ieraudzīja savu narkotizēto ķermeni guļam vienā no Akadēmijas numurētajiem kambarīšiem, kamēr dvēsele sapņu pasaulē grasījās karot pret rēgiem.

Es esmu absolūti normāls! Apskaidrības mirklī Fīrmens saprata, ka no šejienes nekavējoties jābēg. Karot ar rēgiem nav viņa cienīgs uzdevums. Viņam jāatgriežas reālajā pasaulē. Status quo nevar pastāvēt mūžīgi. Un kas notiks ar cilvēci, ja no tās izskaudīs visu spēku un sīkstumu, visu uzņēmību un jebkuru individualitāti?

No Akadēmijas neviens neaiziet? Viņš to izdarīs! Fīrmens centās atbrīvoties no ilūziju varas un juta, ka viņa nekam nederīgais ķermenis sakustas uz dīvāna, sten un mēģina uzrausties sēdus …

Taču iztēles uzburtā sieva satvēra viņa roku un norādīja tālē. Iztēles uzburtais suns atņirdza zobus un ierūcās. Iztēles uzburtais ienaidnieks tuvojās.

Mirklis bija zudis un pēdējā izdevība palaista garām, bet Fīrmens to nekad neuzzināja. Viņš aizmirsa savu apņēmību, aizmirsa zemi, aizmirsa patiesību un rasā mirkstošām kājām metās uz priekšu, lai stātos pretim nīstajam ienaidniekam.

ATKRITUMU VĀCĒJS NO LOREJAS

— Absolūti neiespējami! — noteica profesors Kar- vers.

— Bet es to redzēju, — iebilda Freds, viņa palīgs un miesassargs, — pagājušajā naktī redzēju pats savām acīm! Viņi atnesa mednieku — tam bija pa pusei norauta galva — un viņi. \.

— Liecies mierā, — sacīja profesors, saspringdams gaidās.

Viņi bija atstājuši zvaigžņu kuģi pirms rītausmas, lai noskatītos saullēkta ceremoniju Lorejas ciematā uz tā paša nosaukuma planētas. Saullēkta ceremonijas, vērojot tās no prāva attāluma, mēdz būt ļoti krāšņas un antropologam var dot vielu veselai grāmatas nodaļai; taču Loreja arī šai ziņā sagādāja vilšanos.

Saule leca bez fanfāru skaņām, acīmredzot uzklausl- jusi lūgšanas, kas bija adresētas tai iepriekšējā vakarā. Tumši sarkanā milzeņa disks lēni pacēlās pār apvārsni, sasildot dižo lietus mežu, kas no visām pusēm ieskāva ciematu. Iedzimtie tikmēr gulēja cietā miegā …

Bet ne visi. Atkritumu vācējs jau bija kājās un ar zaru slotu mēza prom pa dienu starp ciemata būdiņām uzkrājušos gružus. Viņš lēni šļūca turp un atpakaļ — līdzīgs cilvēkam un tai pašā laikā cilvēkiem neizsakāmi svešs. Atkritumu vācēja seja atgādināja stilizētu kluci, it kā šai veidolā daba būtu tikai mēģinājusi ieskicēt saprātīgas dzīvības pirmuzmetumu. Viņa galva bija dīvaini punaina un āda — netīri pelēka.

Mēzdams gružus, atkritumu vācējs kaut ko dungoja zemā rīkles balsī. Vienīgā pazīme, kas viņu atšķīra no citiem lorejiešiem, bija šķērsām pāri sejai uztriepta melna svītra. Tā liecināja, ka šai primitīvajā sabiedrībā atkritumu vācējs stāv uz sociālās piramīdas viszemākā pakāpiena.

— Iegaumē, — profesors Karvers sacīja, kad saule bija uzlēkusi bez jebkādiem starpgadījumiem, — parādība, kādu tu man aprakstīji, nav iespējama. It sevišķi uz tik nožēlojamas, panīkušas planētiņas.

— Es nevaru neticēt pats savām acīm, — Freds tiepās. — Šo parādību es redzēju. Ja vēlaties ignorēt faktus, profesor, tā ir jūsu darīšana.

Viņš pieslējās pie zaraina stabikusa stumbra, sakrustoja rokas uz kalsnajām krūtīm un uzmeta īdzīgu skatienu ciemata salmu jumtiem. Uz Lorejas viņi dzīvoja jau gandrīz divus mēnešus, un ciemats ar katru dienu iedvesa viņam arvien lielāku riebumu.