Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Ievērojiet, — Degs aizrādīja, — ka sersi krūmi aug tālu cits no cita. Dažkārt jāmeklē vairākus mēnešus, iekams izdodas atrast vienu vienīgu krūmu ar ogām. Un šīs ogas izglābj dzīvību tikai vienam vai, labākajā gadījumā, diviem lorejiešiem.

— Bēdīgi, ļoti bēdīgi, — Karvers izteica dziedniekam savu līdzjūtību. — Varbūt intensīva augsnes mēslošana …

— Esam jau mēģinājuši.

— Es saprotu, — profesors turpināja, — cik svarīga jums ir sersi sula. Ja jūs iedotu man kaut mazliet — pintu vai divas — mēs aizvestu to uz Zemi, izpētītu un mākslīgi sintezētu. Tad šīs brīnumzāles jums būtu neierobežotā daudzumā.

— Bet mēs nedrīkstam riskēt ne ar vienu pilienu! Vai ievērojāt, cik maz mums bērnu?

Karvers pamāja ar galvu.

— Niecīgās dzimstības apstākļos mūsu dzīve ir nepārtraukta cīņa par rases saglabāšanu. Ikviena lore- jieša dzīvība jāpaildzina vismaz līdz tam brīdim, kad piedzims bērns, kas varētu viņu aizstāt. Un tas iespējams tikai, diendienā nepārtraukti meklējot sersi krūmus. So krūmu diemžēl nepietiek. — Dziednieks nopūtās. — Nekad nepietiek …

— Vai sersi sula spēj izārstēt jebkuru kaiti? — Freds vaicāja.

— Tā paveic daudz vairāk. Tie, kas nobaudījuši sersi sulu, dzīvo vismaz piecdesmit gadus ilgāk.

Karvers iepleta acis. Piecdesmit Lorejas gadu atbilst aptuveni sešdesmit trim gadiem uz Zemes!

Sersi sula tātad veicina ne tikai ievainojumu sadzīšanu un audu reģenerāciju. Tā izrādījās kaut kas līdzīgs dzīvības eliksīram.

Brīdi viņš klusēja, apcerēdams perspektīvu nodzīvot vismaz vēl sešdesmit gadus, tad jautāja:

— Bet kas notiek, ja pēc piecdesmit gadiem cilvēks vēlreiz iedzer šo sulu?

— To mēs nezinām, — Degs atbildēja. — Neviens lorejietis otrreiz nedzers šīs zāles, kamēr to nepietiks visiem.

Karvers un Freds saskatījās.

— Tagad klausies uzmanīgi, Deg! — Un profesors sāka runāt par zinātnieka svētajiem pienākumiem. — Zinātne, — viņš paskaidroja, — stāv pāri rasēm, pāri reliģijām un principiem. Zinātnes attīstība ir pat svarīgāka par dzīvību. Galu galā, kāda nozīme ir dažu lorejiešu nāvei, ja agri vai vēlu viņiem tik un tā būs jāmirst? Vissvarīgākais šai gadījumā — sagādāt zinātnei sersi sulas paraugus.

— Iespējams, ka jums taisnība, — Degs sacīja. — Bet man diemžēl nav izvēles. Kā saniheriatu reliģijas priesteris esmu zvērējis sargāt savas tautas dzīvību. Un no šī zvēresta es nevaru atteikties.

Viņš pagriezās un aizgāja. Dziļi vīlušies, Karvers un Freds atgriezās kuģī.

Padzēris kafiju, profesors Karvers izņēma no rakstāmgalda atvilktnes «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības apslēpto cēloņu» manuskriptu. Ar dziļu gandarījumu pārlasījis pēdējo nodaļu, kurā aplūkots jautājums par lorejiešu specifiskajām nepilnvērtības izpausmēm, viņš nolika manuskriptu sānis.

— Gandrīz gatava, Fred, — profesors sacīja. — Darba atlicis nedēļai, augstākais, divām!

— Uhu, — Freds norūca, caur iluminatoru lūkodamies uz ciematu.

— Problēma līdz ar to būs atrisināta, — Karvers iesaucās. — Šī grāmata reizi par visām reizēm pierādīs Zemes iedzīvotāju dabisko pārākumu. Mēs jau esam to pierādījuši ar ieročiem rokās, Fred, un ar mūsu tehniku. Tagad tas tiks pierādīts objektīvi, ar bezkaislīgās loģikas spēku.

Freds palocīja galvu. Viņš zināja, ka profesors citē savas grāmatas priekšvārdu.

— Nekas nedrīkst kavēt lielo darbu, — Karvers sacīja. — Tu man piekriti, vai ne?

— Skaidrs, — Freds izklaidīgi atbildēja. — Grāmata — visupirms! Ierādiet šiem ķēmiem viņu īsto vietu.

— Patiesību sakot, ne jau tas man bija prātā. Bet tu zini, ko es gribēju teikt. Pašreizējos apstākļos varbūt labāk aizmirst sersi sulu. Pabeigsim iesākto darbu, un ar to pašu pietiks!

Freds pagriezās un ielūkojās šefam acīs.

— Profesor, cik, pēc jūsu domām, grāmata ienesīs?

— Hm… pēdējai, tu droši vien atceries, bija teicami panākumi. Pieprasījums pēc šīs, domājams, būs vēl lielāks. Desmit, varbūt divdesmit tūkstoš dolāru! — Viņš atļāvās viegli pasmaidīt. — Man, kā redzi, veicies temata izvēlē. Visplašākās lasītāju masas stipri ieinteresētas šai jautājumā, un zinātniekam tas, bez šaubām, glaimo.

— Uzskatīsim, ka grāmata ienesīs jums piecdesmit tūkstošus… Tas ir tīrais nieks. Vai zināt, cik mēs varētu dabūt par vienu pašu mēģenīti ar sersi sulu?

— Simt tūkstošus? — Karvers nedroši ieminējās.

— Jūs smejaties? Pieņemsim, ka nāve uzglūn kādam bagātniekam un mums vienīgajiem ir zāles, kas spēj viņu izdziedēt… Tāds vīrs atdotu visu! Viņš nežēlotu pat miljonus!

— Man liekas, tev taisnība, — Karvers piekrita. — Turklāt tas būtu vērtīgs ieguldījums zinātnes attīstībā … Taču dziednieks nevēlas pārdot ne piliena.

— Pirkšana nav vienīgais līdzeklis … — Freds izvilka revolveru no maksts un pārbaudīja tā patron- telpu.

— Saprotu, saprotu, — Karvers, manāmi nobālējis, murmināja. — Bet vai mums ir tiesības?

— Un kā jūs domājat?

— Protams, viņi ir nepilnvērtīgi. To es esmu neapstrīdami pierādījis. Varētu pat teikt, ka viņu dzīvības nav neko vērtas, it sevišķi raugoties no Visuma viedokļa. Turklāt… hm … jā, ar šo preparātu varētu izglābt ne viena vien Zemes cilvēka dzīvību!