Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Freds bija vārgs, neizskatīgs puisis ar ezītī apcirptiem matiem, kas īpaši izcēla viņa šauro pieri. Nu jau gandrīz desmit gadus viņš pavadīja profesoru; divatā viņi bija apceļojuši desmitiem planētu un pieredzējuši daudz neparasta un brīnumaina. Taču viss redzētais tikai pastiprināja viņa nicinājumu pret mūsu Galaktiku. Freda sapnis bija atgriezties mājās — Bajonā, Ņūdžersijas štatā —, atgriezties ar naudu un slavu vai, ļaunākajā gadījumā, ar naudu vien.

— Te varētu tikt pie bagātības, — Freds pārmeta profesoram. — Bet jūs gribat šo izdevību palaist garām!

Karvers domīgi saknieba lūpas. Pret bagātību viņam, protams, nebija iebildumu. Taču profesors negribēja pārtraukt zinātniskos novērojumus, citiem vārdiem — negribēja atteikties no zīles rokā, lai tvarstītu visai problemātisko medni kokā. Karvers patlaban beidza savu mūža darbu — grāmatu, kurai vajadzēja visā pilnībā apstiprināt un pamatot tēzi, ko viņš bija izvirzījis jau pirmajā zinātniskajā publikācijā «Daltonisms Tanga iedzīvotāju vidū». So tēzi profesors vēlāk bija attīstījis grāmatā «Dranga rasu nepietiekamā kustību koordinācija» un vispārinājis monumentālajā pētījumā «Par intelekta trūkumu Galaktikā», kurā pārliecinoši pierādīja, ka, attālumam no Zemes līdz citu saprātīgu būtņu apdzīvotām planētām palielinoties ģeometriskā progresijā, šo būtņu intelekts samazinās aritmētiskā progresijā.

Tomēr viskrašņak Karvera tēzei bija lemts uzplaukt viņa jaunākajā sacerējumā «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības apslēptie cēloņi», kurā profesors apkopoja visu iepriekšējo pētījumu rezultātus.

— Ja tev taisnība … — Karvers iesāka.

— Skatieties! — Freds iekliedzās. — Viņi nes vēl vienu! Tagad jūs pats redzēsit!

Profesors Karvers bija patukls, iespaidīga izskata vīrs ar sārtiem vaigiem un nesteidzīgām, it kā iepriekš aprēķinātām kustībām. Lai gan Loreja atradās mērenā klimata joslā, profesors valkāja tropu apstākļiem piemērotu tērpu. Viņš allaž turēja rokā ādas pletni un aiz jostas nēsāja lielu revolveri — uz mata tādu, kāds bija Fredam.

— Ja tev taisnība, — Karvers lēni atkārtoja, — tas ir visnotaļ vērā ņemams sasniegums.

— Ejam! — Freds mudināja.

Četri sregu mednieki nesa ievainoto uz dziednieka būdu, un Karvers kopā ar Fredu devās viņiem pakaļ. Mednieki šķita ļoti noguruši; līdz ciematam viņi droši vien bija soļojuši ne vienu diennakti vien, jo sregu medības parasti notika tālu no apdzīvotajām vietām, nepieejamos lietus meža biezokņos.

— Pēc dzīvotāja neizskatās, vai ne? — Freds pačukstēja.

Profesors pamāja ar galvu. Pirms kāda mēneša viņam no ļoti izdevīgas pozīcijas koka galotnē bija izdevies nofotografēt sregu, un tagad viņš skaidri iztēlojās šo lielo, ārkārtīgi nikno un kustīgo plēsoņu ar šausminošiem nagiem, ilkņiem un ragiem. Tas bija vienīgais medījums, kura gaļu lorejiešiem neaizliedza ēst viņu neskaitāmie tabu. Iedzimtajiem vajadzēja vai nu nogalināt sregus, vai arī pašiem mirt bada nāvē.

Taču ievainotais acīmredzot nebija pietiekami veikli rīkojies ar šķēpu un vairogu, un sregs bija uzšķērdis viņu no kakla līdz iegurnim. Lai gan ievainojumam nekavējoties uzlika sausu lapu pārsēju, mednieks stipri noasiņoja. Par laimi, viņš jau sen bija zaudējis samaņu.

— Puisim nav ne mazāko izredžu, — Karvers piezīmēja. — Jābrīnās, ka viņš izturējis tik ilgi! Pietiek ar šoku, nemaz nerunājot par drausmīgo brūci…

— Nu, nu, gan jau redzēsit, — Freds nomurmināja.

Ciemats bija piepeši pamodies. Pelēkādainie, punai-

nie ļautiņi klusēdami raudzījās, kā mednieki dodas uz dziednieka būdu. Arī atkritumu vācējs pārtrauca darbu, lai noskatītos viņiem pakaļ. Ciemata vienīgais bērns stāvēja savu vecāku būdas priekšā un, iebāzis mutē pirkstu, blenza uz procesiju. Degs, vietējais dziednieks, iznāca medniekiem pretim, jau uzvilcis rituāla masku. Steigā nogrimējušies, pamazām pulcējās arī dejotāji — dziednieka palīgi.

— Vai tu domā, ka izdosies viņu salāpīt, dok? — Freds jautāja.

— Cerēsim, — Degs godbijīgi atbildēja.

Viņi iegāja trūcīgi apgaismotajā dziednieka būdā. Ievainoto rūpīgi noguldīja zāļu cisās. Degs uzsāka rāmi svinīgu dziesmu, un dejotāji viņam piebalsoja ar ritmiskām kustībām.

— Nekas neiznāks, — profesors pačukstēja Fredam kā cilvēks, kas ar interesi vēro tvaika ekskavatora darbu. — Sādā stāvoklī iedvesmošana vairs nevar līdzēt. Par vēlu! Ieklausies, kā viņš elpo. Vai tev neliekas, ka elpas vilcieni kļūst aizvien seklāki?

— Jums taisnība, — Freds piekrita.

Tikmēr Degs, nodziedājis dziesmu līdz galam, pieliecās tuvāk ievainotajam medniekam. Lorejietis elpoja arvien nevienmērīgāk un retāk …

— Laiks! — dziednieks iesaucās, izņēma no kāda maisiņa nelielu koka caurulīti, atkorķēja to un pielika pie mirēja lūpām. Mednieks norija dažus malkus, tad…

Karvers iepleta acis, bet Freds triumfējoši pasmīnēja. Mednieka elpa kļuva vienmērīgāka un dziļāka. Drausmīgā plēstā brūce dažās minūtēs sadzija; tās vietā palika tikai šaura, sārta rēta, kas drīz vien pārvērtās par gandrīz neredzamu baltu līniju.