Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Jūs tikko pārkāpāt sarkano svītru, ser. Tagad jūs esat «desmitnieks».

Kādu brīdi Fīrmens apmulsis blenza uz robotu.' Tad ieskrēja guļamistabā un ieslēdza psihometru. Melnā bultiņa lēnām pacēlās līdz sarkanajai svītrai, mirkli pasvārstījās un aizslīdēja tālāk.

Viņš bija kļuvis par «desmitnieku»!

Bet tam nav nozīmes, Fīrmens centās sev iestāstīt. Galu galā šī tīri kvantitatīvā izmaiņa vēl neliecina, ka viņš pēkšņi kļuvis par briesmoni. Vajadzēs aprunāties ar robotu, gan jau tas viņu sapratīs.

Fīrmens izmetās no guļamistabas.

— Robotsulaini, uzklausi mani…

Aizcirtās dzīvokļa ārdurvis. Robotsulainis bija aizgājis.

Fīrmens atgriezās viesistabā un apsēdās uz dīvāna. Robotam, dabiski, bija jāaiziet. Sājos mehānismos ir iebūvēta psihometriska iekārta. Ja saimnieks pārkāpj sarkano svītru, robots automātiski atgriežas rūpnīcā. Neviens «desmitnieks» nedrīkst izmantot tik sarežģītas mašīnas pakalpojumus.

Tomēr viss vēl nebija pagalam. Pieliekamajā glabājās šis tas ēdams. Neko darīt, vajadzēs taupīt pārtiku. Bet kopā ar Spīdu viņš nejutīsies pārāk vientuļš. Un galu galā šādā stāvoklī varbūt vajadzēs pavadīt tikai dažas dienas.

— Spīd!

Dzīvokli nedzirdeja ne skaņas.

— Panāc šurp, manu puisīt!

Joprojām nekādas atbildes.

Fīrmens metodiski pārmeklēja istabas, bet suni tā arī neatrada. Spīds laikam bija aizgājis kopā ar robotu.

Palicis viens, Fīrmens devās uz virtuvi un izdzēra trīs glāzes ūdens. Viņš aplūkoja vakariņas, kuras robots bija pagatavojis, un iesmējās, taču tūdaļ pat apklusa.

No šejienes jāpazūd, pie tam ātri! Kavēties nedrīkst ne mirkli. Ja viņš steigsies, varbūt vēl izdosies kaut kur paslēpties. Katra sekunde tagad varēja kļūt viņam liktenīga.

Lai gan Fīrmens to labi saprata, viņš joprojām stāvēja virtuvē, truli vērdamies grīdā un brīnīdamies, kāpēc suns viņu atstājis.

Piepeši kāds pieklauvēja pie durvīm.

— Mister Fīrmen!

— Nē!

— Mister Fīrmen, jums nekavējoties jāizvācas no dzīvokļa.

Tā bija mājas īpašniece, un Fīrmens atvēra viņai durvis.

— Jāizvācas? Kāpēc?

— Tas nav svarīgi. Bet šeit jūs vairs nevarat palikt, mister Fīrmen. Jums nekavējoties jāaiziet!

Fīrmens paņēma platmali, uzmeta pēdējo skatienu savam bijušajam mājoklim un izgāja ārā. Durvis viņš atstāja vaļā.

Lejā viņu gaidīja divi vīri, kuru ģīmji trūcīgajā ielas gaismā atgādināja izplūdušus, neskaidrus plankumus.

— Uz kurieni jūs gribētu doties? — viens no viņiem jautāja.

— Uz kurieni es varu?

— Vai nu uz ķirurģisko slimnīcu, vai uz Akadēmiju.

— Tādā gadījumā uz … Akadēmiju.

Viņi iesēdināja Fīrmenu mašīnā un aizbrauca. Fīrmens atslīga sēdeklī, pārāk nomocīts, lai spētu par kaut ko domāt. Vēss, spirdzinošs vējiņš pūta viņam sejā, un arī mašīnas vieglā šūpošanās bija tīri patīkama. Brauciens šķita ilgstam bezgalīgi.

— Esam klāt, — pavadoņi beidzot iesaucās.

Mašīna apstājās pie milzīgas, pelēkas ēkas, un viņi

ieveda Fīrmenu gandrīz pilnīgi tukšā istabā. Istabas vidū atradās rakstāmgalds, pie kura bija piestiprināta neliela plāksnīte ar uzrakstu «UZŅEMŠANAS NODAĻA. DEŽURANTS». Pa pusei uzgūlies uz galda, tur omulīgi krāca kāds vīrietis.

Viens no Fīrmena sargiem skaļi ieklepojās. Dežurants atliecās krēslā, izberzēja acis, uzlika brilles un miegaini paskatījās uz atnācējiem.

— Kurš no jums? — viņš jautāja.

Sargi norādīja uz Fīrmenu.

— Kārtībā. — Dežurants izstaipījās, atvēra lielu, melnu bloknotu, kaut ko ierakstīja, izrāva lapiņu un

pasniedza to Fīrmena pavadoņiem. Abi nekavējoties aizgāja.

Dežurants nospieda pogu un enerģiski pakasīja galvu.

— Pilns mēness šonakt, — viņš, nepārprotami apmierināts, konstatēja.

— Kā, lūdzu? — Fīrmens nesaprata.

— Pilns mēness. Tādus puišus visbiežāk atved tieši ap šo laiku. Man jau radusies doma šai sakarā uzrakstīt disertāciju.

— Visbiežāk? Ko tas nozīmē? — Fīrmens satriekts jautāja; viņš līdz galam vēl nespēja aptvert, ka pēdīgi tomēr nokļuvis Akadēmijā.

— Pakustini taču mazliet smadzenes! — dežurants bargi sacīja. — Tajās naktīs, kad ir pilns mēness, mums atved visvairāk «desmitnieku». Es gan šaubos, vai te ir kāda korelācija, bet… Ahā, sargs jau nāk.

Kārtodams kaklasaiti un pieglauzdams formas tērpu, sargs nostājās dežuranta priekšā.

— Aizved šo te uz 312 AA, — dežurants pavēlēja un, tikko Fīrmens bija aizgājis, atkal noņēma brilles, lai būtu ērtāk snaust.

Sargs veda Fīrmenu pa labirintu, kurā cita aiz citas rindojās neskaitāmas durvis. Gaiteņu tīkls šķita pilnīgi haotisks, jo ik pēc dažiem desmitiem soļu no galvenās ejas visvisādos leņķos atdalījās jauni atzarojumi un šur tur koridori līkumoja kā senu pilsētu ielas. Pa ceļam Fīrmens ievēroja, ka durvis nav numurētas noteiktā secībā. Viņi pagāja garām atzīmei 2112, tad — 25 P un beidzot — 14. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka 888. numuru redzējis jau vismaz trīs reizes.

— Kā jums izdodas orientēties šai labirintā? — Fīrmens jautāja sargam.

— Tas ir mans pienākums, — sargs diezgan laipni atbildēja.

— Te grūti saskatīt kādu sistēmu, — Fīrmens pēc brīža piebilda.