Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Flins izņēma pīpi no zobiem un palūkojās uz Fīr- menu. Viņš nopētīja apmeklētāja drēbes, cepuri, kurpes, it kā gribētu noteikt to vērtību, tad jautāja:

— Ko saka citi ārsti?

— Būtībā, ka man nav ne mazāko izredžu.

— Protams, tā viņi vienmēr dara, — Flins ierunājās augstā, dzidrā balsī. — Sie modes elki pārāk viegli padodas. Bet cerības vienmēr paliek. Saprāts ir dīvaina, ļoti sarežģīta lieta, mans draugs. Dažreiz… — Flins piepeši apklusa un drīzāk skumji nekā ironiski pasmīnēja. — Ek, ko tur slēpt! Jūsu liktenis ir izlemts, par to diemžēl nav šaubu. Pietiek ieskatīties jūsu acīs … — Viņš izkratīja pelnus no pīpes un palūkojās uz griestiem. — Palīdzēt es jums nevaru. Jūs to zināt, un es to zinu. Kāpēc tad jūs nācāt šurp?

— Laikam cerēju piedzīvot brīnumu, — Fīrmens teica, bezspēcīgi atlaizdamies krēslā.

— Seit daudzi meklē brīnumu, — Flins labprāt piekrita. — Un tādiem meklējumiem šī istaba šķiet vispiemērotākā vieta, vai ne? Jūs esat bijis viselegantākajos speciālistu kabinetos. Tur jums neko nevarēja līdzēt. Tāpēc kādam paputējušam terapeitiņam jāpaveic tas, kas nav bijis pa spēkam slavenībām. Vārdu sakot, poētiskajai taisnībai jāuzvar! …

— Apmēram tā, — Fīrmens atteica, vārgi pasmaidīdams.

— O, nē, nedomājiet, ka savā nozarē esmu nepraša, — Flins teica, izņemdams no apdiluša, zaļa maciņa tabaku un stūķēdams to pīpē. — Bet patiesībā brīnumi maksā naudu, vienmēr ir maksājuši un vienmēr maksās. Ja lielie vīri nav varējuši jums palīdzēt, es noteikti nevarēšu.

— Pateicos par atklātību, — Fīrmens teica, taču vēl netaisījās iet prom.

— Mans ārsta pienākums, — Flins lēni turpināja, — liek jums atgādināt, ka Akadēmija ir atvērta jebkurā laikā.

— Kā es varu meklēt tur palīdzību, — Fīrmens jautāja, — ja nekā nezinu par šo iestādi?

— Neviens nezina, — Flins atbildēja. — Un tomēr stāsta, ka tur izārstējot visus slimniekus.

— Arī nāve izārstē visus.

— Tāda ārstēšana nav lietderīga un turklāt nepavisam neatbilst laika garam. Kaut kas tamlīdzīgs būtu iespējams, ja Akadēmiju vadītu psihopāti, bet tas ir absolūti izslēgts.

— Kāpēc tad no šīs iestādes neviens neatgriežas?

— To neprasiet man, — Flins sacīja. — Varbūt no turienes neviens nevēlas atgriezties. — Viņš vairākas reizes pakšķinādams ievilka dūmus. — Jūs gribat padomu. Lai notiek! Vai nauda jums ir?

— Nedaudz atradīsies, — Fīrmens piesardzīgi atbildēja.

— Labi. Man, protams, nevajadzētu to teikt, bet… nospļaujieties par zālēm un nemeklējiet vairs ārstus! Ejiet mājās un aizsūtiet savu robotsulaini pēc pārtikas krājuma vairākiem mēnešiem. Paslēpieties uz kādu laiku.

— Paslēpties? Kāpēc?

Flins dusmīgi paskatījās uz viņu.

— Tāpēc, ka, mēģinādams atgūt psihisko līdzsvaru, jūs sevi satracināt un līdz ar to tikai pasliktināt savu stāvokli. Tādus gadījumus esmu novērojis tūkstošiem. Nedomājiet par slimībām un par veselību! Pagulšņājiet pāris mēnešu, palasiet, uzbarojieties. Gan jau tad redzēs …

— Vai zināt, — Fīrmens iesaucās, — man liekas, ka jums ir taisnība. Es pat esmu pārliecināts par to. Tikai šaubos, vai man vajadzētu iet mājās. Es, zināt, šodien piezvanīju uz vienu vietu … Starp citu, man ir nauda.

Vai jūs nevarētu mani paslēpt šeit? Lūdzu, paslēpiet mani!

Flins piegāja pie loga un bailīgi palūkojās uz tumšo ielu.

— Jau tā esmu sarunājis par daudz. Ja es būtu mazliet jaunāks … bet nē, tas nav iespējams! Mans padoms ir neprātīgs! Lūdzu, neprasiet, lai es turklāt vēl rīkotos neprātīgi!

— Atvainojiet, — Fīrmens sacīja. — Man nevajadzēja izteikt šo lūgumu. Bet es tiešām esmu jums ļoti pateicīgs. Goda vārds!

Viņš piecēlās.

— Cik man jāmaksā?

— Ne centa, — Flins atbildēja. — Novēlu jums izveseļoties!

— Paldies.

Fīrmens steigšus nokāpa lejā un pasauca taksometru. Pēc divdesmit minūtēm viņš bija mājās.

Kāpņu telpa viņa stāvā likās neparasti klusa. Namsaimnieces dzīvokļa durvis bija slēgtas, bet Fīrmenam radās iespaids, ka vēl nupat tās bijušas atvērtas un tagad vecā kundze stāv aiz durvīm, piespiedusi ausi pie plānajiem dēļiem. Viņš pielika soli un iegāja savā dzīvoklī.

Arī tur valdīja klusums. Fīrmens ielūkojās virtuvē. Viņa robotsulainis rosījās pie plīts, bet Spīds bija turpat saritinājies kaktā.

— Labvakar, ser, — robots sveicināja, — sēstieties, es tūlīt pasniegšu jums vakariņas.

Joprojām domādams par saviem plāniem, Fīrmens atlaidās krēslā. Viņam, protams, jāapsver vairākas deta-

Jas, bet visumā Flinam ir taisnība. Paslēpties, nerādīties cilvēkiem acīs — lūk, kur izeja!

— Rīt no rīta tev būs jāiet iepirkties, — viņš sacīja robotsulainim.

— Jā, ser, — robots atbildēja, likdams galdā šķīvi ar zupu.

— Mums vajadzēs labi daudz pārtikas. Maizi, gaļu … Kaut gan, nē, labāk nopērc konservus.

— Kādus konservus? — robotsulainis jautāja.

— Dažādus. Galvenais, lai tie nodrošinātu pilnvērtīgu uzturu. Un cigaretes. Neaizmirsti cigaretes! Lūdzu, iedod man sāli.

Robots nekustēdamies stāvēja pie plīts, bet Spīds klusītēm iegaudojās.

— Robotsulaini! Es lūdzu sāli.

— Man ļoti žēl, ser, — robots nomurmināja.

— Ko nozīmē «man ļoti žēl»? Pasniedz man sāli!

— Es vairs nevaru jums paklausīt.

— Kāpēc?