Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Mednieks uzsvempās sēdus, pakasīja galvu, stulbi ieķiķinājās un palūdza, lai viņam iedod dzert, vēlams ko stiprāku.

Degs nekavējoties atklāja svinības.

Karvers un Freds devās uz mežmalu apspriesties. Profesors gāja kā mēnessērdzīgs. Viņa nojukusi apakšlūpa šķita vēl vairāk atkārusies, un ik pa brīdim viņš pakratīja galvu.

— Nu, ko teiksit? — Freds jautāja.

— Tas ir neiespējami. Vismaz tā tam vajadzētu būt, — Karvers apmulsis murmināja. — Pasaulē nav nevienas vielas, kurai varētu būt tāda iedarbība. Un tu arī pagājušajā naktī redzēji kaut ko līdzīgu?

— Protams, velns parāvis, — Freds apstiprināja. — Viņi atnesa mednieku, kuram bija pa pusei norauta galva. Mednieks norija malciņu šķidruma, un brūce sadzija man acu priekšā.

— Cilvēces sensenais sapnis, — Karvers teica, it kā sarunādamies pats ar sevi. — Universāls līdzeklis pret visām kaitēm!

— Par tādām zālēm mēs varētu noplēst jebkuru cenu, — Freds sacīja.

— Varētu … turklāt neaizmirstot savu pienākumu pret zinātni! — profesors bargi atgādināja. — Jā, Fred, es domāju, ka mums derētu iegūt kaut nedaudz šīs vielas.

Viņi pagriezās un stingrā solī devās atpakaj uz ciematu.

Tur saskaņā ar rituālu pilnā sparā dejoja dažādu kultu pārstāvji. Tieši tobrīd kārta bija satgohaniem — briedim līdzīga vidēja lieluma dzīvnieka pielūdzējiem; satgohanus varēja pazīt pēc trim sarkaniem punktiem uz pieres. Viņus gatavojās nomainīt dresfeidi un ta- ganji, kas pārstāvēja citu meža dzīvnieku kultus. Zvēri, kurus viena vai otra dzimta uzskatīja par saviem senčiem, atradās tabu aizsardzībā, un nogalināt tos bija kategoriski aizliegts. Karveram neizdevās kaut cik racionāli iztulkot šos dīvainos ticējumus. Lorejieši ietiepīgi atteicās par tiem runāt.

Dziednieks Degs jau bija noņēmis rituāla masku un, sēdēdams būdas priekšā, vēroja deju ceremonijas. Zemes cilvēkiem tuvojoties, viņš piecēlās.

— Miers jums, — dziednieks laipni sveicināja.

— Tev tāpat, — Freds atbildēja. — Krietnu darbiņu esi šorīt paveicis.

Degs kautrīgi pasmaidīja.

— Dievi uzklausīja mūsu lūgšanas.

— Dievi? — Karvers brīnījās. — Man nezkāpēc likās, ka galvenā loma bija serumam …

— Serumam? Ā, jūs runājat par sersi sulu! — šos vārdus Degs pavadīja ar godbijīgu žestu. — Jā, sersi sula ir visu lorejiešu māte.

— Mēs labprāt nopirktu šo šķidrumu, — Freds, neievērodams profesora nosodošo skatienu, bez aplinkiem sacīja. — Cik tu gribi par galonu?

— Man ļoti žēl, — teica Degs.

— Varam piedāvāt skaistas kreļļu virtenes… Vai spoguļus. Bet varbūt tev labāk patiktu pāris tērauda nažu?

— Tas diemžēl nav iespējams, — dziednieks kategoriski paziņoja. — Sersi sula ir svēta. To drīkst izmantot tikai dievišķai dziedināšanai.

— Nepūt nu pīlītes! — Freds spēji pietvīka. — Tu, krāsainais izdzimteni, iedomājies, ka vari…

— Es jūs pilnīgi saprotu, — Karvers pieglaimīgi iejaucās sarunā. — Arī mēs cienām svētumus un zinām, ka nejēgu rokas nedrīkst tos apgānīt.

— Vai jums prāts? — Freds angļu valodā pačukstēja.

— Jūs esat gudrs cilvēks, — Degs ar cieņu sacīja. — Jūs saprotat, kāpēc esmu spiests jums atteikt.

— Protams. Taču, redzi, Deg, savā dzimtenē ari es esmu dziednieks.

— Ak tā? To gan es nezināju!

— Jā, tā tas ir. Un, atklāti sakot, savā specialitātē — viens no prasmīgākajiem …

— Tādā gadījumā jums jābūt ļoti svētam vīram, — Degs, dziļi paklanījies, konstatēja.

— Viņš tiešām ir svēts! — Freds tūdaļ piebilda. — Svētāku tev diez vai gadīsies jebkad redzēt.

— Lūdzu, nevajag, Fred! — Karvers, nodūris acis, sacīja un atkal pievērsās dziedniekam: — Tā tas ir, kaut arī es nevēlos, ka par to runā… Šādos apstākļos, kā tu pats saproti, iedot man sersi sulu nebūs grēks. Vēl vairāk — tavs priestera pienākums ir izpildīt manu lūgumu.

Dziednieks ilgi domāja, bet pretrunīgās jūtas, kas plosīja viņu, tikpat kā neatspoguļojās gludajā, neizteiksmīgajā sejā. Beidzot viņš sacīja:

— Jums droši vien taisnība. Bet par nožēlošanu es nevaru izpildīt jūsu lūgumu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka sersi sulas ir maz, drausmīgi maz. Tās tikko pietiek mūsu pašu vajadzībām …

Dzīve ciematā atgriezās ierastajās ikdienas sliedēs. Atkritumu vācējs, vicinādams zaru slotu, lēni steberēja starp būdiņām. Mednieki devās uz mežu meklēt sregus. Sievietes gatavoja ēst un pieskatīja ciemata vienīgo bērnu. Priesteri un dejotāji ik vakarus raidīja pret debesīm lūgšanas, lai no rīta atkal lēktu saule. Visi bija apmierināti, padevīgi un pazemīgi nesdami savu krustu.

Visi, izņemot ciemiņus no Zemes.

Viņi vēl vairākas reizes aprunājās ar Degu un pamazām šo to izdibināja par sersi sulu un grūtībām, kas saistītas ar tās iegūšanu.

Sersi krūms — sīks, nīkuļojošs augs — dabiskajā vidē attīstījās ļoti slikti. Diemžēl to neizdevās kultivēt arī mākslīgi; tas absolūti necieta pārstādīšanu. Vienīgais, ko varēja darīt, bija izravēt nezāles krūma tuvumā un cerēt, ka sersi agri vai vēlu uzziedēs. Tomēr lielākā daļa šo krūmu, nespēdami uzvarēt cīņā par eksistenci, iznīka jau pēc viena vai diviem gadiem. Tikai nedaudzi uzziedēja, un vēl mazāks skaits paspēja nogatavi- nāt sarkanās ogas.

No šīm ogām tika izspiests eliksīrs, kas nesa dzīvību Lorejas tautai.