Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Spīds nolēca no dīvāna un pavadīja saimnieku līdz durvīm. Fīrmens pietupās un noglāstīja suņa spīdīgi melno galvu.

— Nē, puis, paliec mājās. Aprakt kaulus tev šodien nevajadzēs.

— Spīds nekad neaprok kaulus, — robots piezīmēja.

«Tas ir pareizi,» Fīrmens nodomāja. «Suņus, tāpat

kā viņu saimniekus, mūsu dienās reti moka nedrošības sajūta. Kaulus neviens vairs neaprok.»

— Nu tad, pagaidām! — viņš iesaucās, steigšus aizlavījās gar namsaimnieces dzīvokļa durvīm un izgāja uz ielas.

Fīrmens nokavēja darbu gandrīz par divdesmit minūtēm. Steigā viņš aizmirsa uzrādīt kontrolaparātam savu pārbaudes laika apliecību. Vestibilā uzstādītais

milzīgais psihometrs nopētīja ienācēju, indikatora bultiņa aizšāvās garām septiņniekam, un tai pašā mirklī iedegās sarkana signālspuldze. Skarba, metāliska balss nodārdināja ska|runī: «Ser! Ser! Jūsu atkāpe no normas pārsniedz drošības robežu! Jums nekavējoties jāiet pie ārsta!»

Fīrmens ātri izrāva no kabatas portfeļa apliecību. Tomēr mašīna vēl kādas desmit sekundes stūrgalvīgi turpināja aurot. Visi, kas atradās vestibilā, blenza uz viņu. Izsūtāmie puikas apstājās, priecādamies, ka kļuvuši par skandāla lieciniekiem. Biznesmeņi un kantora meičas sačukstējās, un divi psihopolicijas seržanti apmainījās zīmīgiem skatieniem. Fīrmens nosvīda tā, ka krekls pielipa viņam pie muguras. Apvaldījis panisku tieksmi mukt kurp acis rāda, viņš devās uz liftu. Bet tas bija gandrīz pilns, un Fīrmenam nepietika gribasspēka, lai piespiestu sevi iejukt drūzmā.

Viņš uzskrēja otrajā stāvā, izsauca citu liftu un nobrauca atlikušo ceļa gabalu. Pie ieejas Morgāna aģentūrā Fīrmens jau bija puslīdz atguvies. Viņš uzrādīja psihometram savu apliecību, ar kabatlakatu noslaucīja seju un atvēra kantora durvis.

Par notikumu vestibilā visi jau zināja. To varēja noprast pēc neparastā klusuma un pēc kolēģu izvairīgajiem skatieniem. Fīrmens ātri iegāja kabinetā, aizvēra durvis un pakāra cepuri.

Joprojām uzbudināts un sašutis, viņš apsēdās pie rakstāmgalda. Ja vien tas būtu Fīrmena spēkos, viņš sašķaidītu drumslās visus šos nolāpītos aparātus. Mūžīgi tie okšķerēja, sacēla trauksmi un izsita cilvēkus no līdzsvara

Taču tūdaļ pat Fīrmens norāja sevi. Psihometriem kā tādiem nav ne mazākās vainas! Vienīgi paranoiķis var uzskatīt mehānismus par apzinīgiem cilvēka vajātājiem, un iespējams, ka tieši šādi uzskati ir simpto- mātiski viņa slimībai. Galu galā aparāti tikai izpilda cilvēka gribu. Un sabiedrība ir jasargā no indivīda ļaundarībām tāpat, kā cilvēka organisms jāsargā no viena vai otra orgāna disfunkcijas. Lai cik mīļš cilvēkam būtu žultspūslis, viņš bez žēlastības to upurēs, ja pūšļa slimība nopietni apdraudēs visu organismu.

Fīrmens juta, ka analoģija iznākusi diezgan apšaubāma, un nolēma neprātot vairs par to. Vispirms vajadzēja ievākt sīkākas ziņas par Akadēmiju.

Aizkūpinājis cigareti, viņš piezvanīja Medicīnisko izziņu dienestam.

— Ar ko varu jums pakalpot, ser? — atsaucās patīkama sievietes balss.

— Es labprāt kaut ko uzzinātu par Akadēmiju, — Fīrmens, mazliet apmulsis, sacīja. Akadēmija bija tik plaši izdaudzināta, tik lielā mērā kļuvusi par ikdienas dzīves sastāvdaļu, ka viņa vārdi izklausījās apmēram tā, it kā viņš būtu jautājis, kāda sabiedriskā iekārta ir viņa dzimtenē.

— Akadēmija atrodas …

— Es zinu, kur šī iestāde atrodas, — Fīrmens pārtrauca runātāju. — Man gribētos uzzināt, kādu terapijas metodi tur pielieto.

— Tādu informāciju mēs diemžēl nevaram jums sniegt, — sieviete pēe brīža atbildēja.

— Nevarat? Bet man šķita, ka ziņas par jebkuru maksas terapijas veidu ir publikai brīvi pieejamas.

— Praktiski tas tā ir, — sieviete lēni atbildēja. — Taču Akadēmija nav maksas ārstniecības iestāde šī vārda pilnā nozīmē. Tur tiešām ārstē par maksu, bet vienlaikus ārstē arī uz labdarības pamatiem, bez jebkādas atlīdzības. Turklāt Akadēmiju daļēji finansē valdība.

Fīrmens nopurināja cigaretes pelnus un nepacietīgi iebilda:

— Manuprāt, sabiedrībai ir atļauts iepazīties ar visiem valdības pasākumiem.

— Principā jums ir taisnība. Taču eksistē arī izņēmumi. Tie attiecas uz gadījumiem, kad šāda iepazīšanās varētu sabiedrībai kaitēt.

— Tātad informācija par Akadēmiju kādam varētu kaitēt?! — Fīrmens uzgavilēja, juzdams, ka pamazām piekļūst arvien tuvāk lietas būtībai.

— Ko jūs, nekādā ziņā, ser! — sieviete izbijusies un pārsteigta iespiedzās. — Neko tamlīdzīgu es negribēju teikt. Es tikai izklāstīju jums vispārīgos noteikumus, kas izņēmuma gadījumos aizliedz izpaust šādas vai tādas ziņas. Akadēmija, lai gan tā darbojas saskaņā ar likumiem, zināmā mērā ir neatkarīga. Tāds stāvoklis izskaidrojams ar to, ka šī iestāde panākusi slimnieku simtprocentīgu atveseļošanos.

— Kur es varētu redzēt kaut vai dažus no izārstētajiem? — Fīrmens jautāja. — Citādi, saprotiet, rodas iespaids, ka neviens pacients Akadēmiju vēl nav atstājis!

Tagad viņi ir piespiesti pie sienas, Fīrmens domāja, gaidīdams atbildi. Viņam šķita, ka vada otrā galā dzirdama sačukstēšanās. Pēkšņi klausulē atskanēja valdonīga balss.

— Runā nodaļas priekšnieks. Vai jums ir kaut kādas grūtības?