Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Arā joprojām lija. No griestiem pilēja. Pa ventilācijas šahtu varēja dzirdēt kaimiņa krākšanu. Kolinss atkal bija viens ar savu mašīnu. Un ar tūkstoš dolāriem sīkās naudas zīmēs, kas bija izkaisītas pa visu grīdu. Viņš maigi noglāstīja Utilizatoru. Tie no A klases šo lietiņu nebija slikti izdomājuši. Cilvēkam rodas kaut kāda vēlēšanās, viņš skaļi to pasaka un nospiež pogu… Nav brīnums, ka mašīnas īpašnieks ilgojas pēc tās.

Līks apgalvoja, ka šis subjekts droši vien mēģinās savu mašīnu atgūt. Interesanti — kā?

Bet galu galā vai nav vienalga? Klusi svilpodams, Kolinss salasīja uz grīdas izkaisīto naudu. Kamēr viņam ir šī mašīna, viņš neļaus sev darīt pāri.

Nākamajās dienās Kolinsa dzīvē daudz kas mainījās. Transporta firmas «Pouha minail» krāvēji aizveda Uti- lizatoru uz ziemeļiem. Tur Kolinss bija nopircis nelielu kalnu vistuksnešainākajā Adirondaku grēdas daļā un tagad, saņēmis attiecīgos dokumentus, pārcēlās uz savu jauno mitekli dažu jūdžu attālumā no šosejas. Divi krāvēji, slaucīdami sviedrus, nesa Utilizatoru un nešpetni lamājās, kad vajadzēja lauzties cauri brikšņiem.

— Nolieciet Utilizatoru šeit un vācieties prom! — Kolinss pavēlēja. Pēdējās dienās viņa pašapziņa bija strauji augusi.

Pārgurušie krāvēji smagi nopūtās un vienā mirklī pazuda. Cik tālu vien sniedzās skatiens, Kolinsu ielenca biezs priežu mežs, kurā vietumis iespraucās bērzu birztalas. Gaiss bija mikls un smaržīgs. Koku zaros priecīgi čivināja putni. Uz rūsgano stumbru fona šad tad pazibēja kupla vāveres aste.

Daba! Kolinss allaž bija mīlējis dabu. Lūk, lieliska vieta, kur varētu uzcelt plašu, modernu savrupmāju ar peldbaseinu, tenisa laukumu un varbūt pat — mazu aerodromiņu.

— Es gribu māju, — Kolinss stingri noteica un piespieda sarkano pogu.

Viņa priekšā nostājās pelēkā uzvalkā ģērbies vīrs ar pensneju uz deguna.

— Protams, ser, — viņš sacīja, piemiegtām acīm vērodams meža ainavu. — Bet jums tomēr vajadzēs mazliet konkretizēt savu domu. Vai vēlaties kaut ko klasiskā stilā — teiksim, bungalo, rančo, ārpilsētas savrupmāju, vecu muižnieku ligzdu? Vai arī, sacīsim, kaut ko primitīvu — vigvamu, jurtu? A klase dod jums iespēju pasūtīt, ko vien vēlaties, arī kaut ko ultramodernu. Piemēram, namu ar pusfasādi, ēku nelineārās kontinuitātes garā vai pili minialas stilā …

— Kā, lūdzu? — Kolinss nesaprata. — Redziet, es šajos jautājumos diezcik labi neorientējos… Ko jūs pats man ieteiktu?

— Nelielu ārpilsētas savrupmāju, — aģents nesvārstīdamies atbildēja. — Viņi vienmēr iesāk ar tādām.

— Vai tiešām?

— O, jā! Bet pēc tam pārceļas uz siltākām zemēm un ceļ sev pilis.

Kolinss gribēja vēl kaut ko pajautāt, bet tad pārdomāja. Šie ļaudis viņu uzskata par A klases piederīgo un Utilizatora īsto saimnieku. Nav nekādas jēgas atņemt viņiem šo ilūziju.

— Gādājiet, lai viss būtu kārtībā! — viņš sacīja.

— Protams, ser, tas ir mans pienākums.

Dienas atlikušo daļu Kolinss pavadīja, gulšņādams uz dīvāna un veldzēdamies ar atspirdzinošiem dzērieniem. Celtniecības firma «Maximo olf» tikmēr materializēja visus nepieciešamos būvmateriālus un montēja māju.

Tā bija pagara, samērā zema ēka ar divdesmit istabām, kura pašreizējos apstākļos Kolinsam šķita diezgan necila. Māju uzbūvēja no vislabākajiem materiāliem pēc slavenā Degmas Miga projekta; interjeru veidoja Touidžs; to papildināja Mulou tipa peldbaseins un angļu parks, kuru iekārtoja pēc Vieriena metiem.

Līdz vakaram visi darbi bija galā, un nelielā celtnieku brigāde, savākusi rīkus, pazuda.

Kolinss lika sev atnest vieglas vakariņas. Pēc tam, sēdēdams savā plašajā, mājīgajā viesistabā, pārcilāja prātā pēdējo dienu notikumus. Uz grīdas pie viņa kājām melodiski dūca Utilizators.

Kolinss aizkūpināja dārgu cigāru un ieelpoja tā aro- matu. Jau no paša sākuma viņš kategoriski atmeta visus pārdabiskos izskaidrojumus. Gariem un dēmoniem ar šo brīnumu nav nekāda sakara. Viņa māju uzcēluši gluži parasti cilvēki, kas smējās, dievojās un lamājās tāpat kā visi. Utilizators acīmredzot ir viens no tiem āķīgajiem izgudrojumiem, par kura mehānismu Kolin- sam nebija nekādas jēgas un, patiesību sakot — arī ne mazākās vēlēšanās lauzīt galvu.

Vai Utilizators varētu būt nokļuvis pie viņa no citas planētas? Diezin … jo ir vairāk nekā apšaubāmi, ka viņa dēļ tur kāds būtu ar mieru mācīties angļu valodu.

Tātad Utilizators ieradies … no Nākotnes! Bet kā?

Kolinss atlaidās klubkrēslā un ievilka krietnu dūmu. Vai nu maz kas var atgadīties, viņš sev teica. Varbūt Utilizators caur kādu laika šķirbu iekritis Pagātnē? Šī mašīna taču spēj radīt mantas šķietami no nekā, un tas noteikti ir daudz grūtāk!

«Cik brīnišķīgai gan jābūt Nākotnei,» Kolinss domāja. «Mašīnas — Vēlmju piepildītājas! Kādi civilizācijas sasniegumi! Cilvēkam pietiek kaut ko vēlēties un, lūdzu, — viņš tūdaļ var to saņemt. Vienkārši un efektīvi! Ar laiku, domājams, nebūs vajadzīga pat sarkanā poga. Un tad viss notiks absolūti bez muskuļu piepūles.»