Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Es … es … nē! Man jūsu dienests nav vajadzīgs! — Fergjusens kliedza.

— Vai jūs par to esat pārliecināts, mister Fergjusen?

— Jā, absolūti. Tādus kā jūs vajadzētu likt aiz restēm! Ardievu, ser!

Fergjusens pakāra klausuli un tūdaļ sajuta, ka no sirds noveļas milzīgs smagums. Viņš noskrēja lejā.

Sieva cepa karbonādi — ēdienu, kuru viņš nevarēja ciest. Bet pašlaik tam nebija nozīmes. Uz sīkām errastī- bām viņš bija gatavs skatīties caur pirkstiem.

Ietrinkšķējās durvju zvans.

— O, tur laikam atnākuši no veļas mazgātavas, — misis Fergjusena sacīja, cenzdamās vienlaikus apmaisīt zupu un salātus. — Vai tas tevi neapgrūtinātu? …

— It nemaz. — Starodams aiz laimes par tikko atgūto pašapziņu, Fergjusens vēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja divi formās tērpti vīri ar lielu brezenta maisu rokās.

— Veļas mazgātava? — Fergjusens jautāja.

— Nē, Atbrīvošanas dienests, — viens ne vīriem atbildēja.

— Bet es taču teicu, ka man nevajag …

Vīri satvēra viņu un iebāza maisā ar tādu veiklību, kas iegūstama tikai ilgā praksē.

— Jums nav tiesību!.. — Fergjusens brēca.

Maisu aizsēja, un Fergjusens juta, ka viņu nes pa

dārza celiņu. Tad čīkstēdamas atvērās mašīnas durvis un viņu saudzīgi noguldīja uz grīdas.

— Vai viss kārtībā? — viņš sadzirdēja sievas balsi.

— Jā, kundze. Mūsu grafiks nedaudz izmainījies. Izrādījās, ka varam apkalpot jūs vēl šodien.

— Priecājos, — misis Fergjusena teica. — Man bija tik patīkama saruna ar misteru Frenču no jūsu firmas! Bet tagad piedodiet, pusdienas ir gandrīz gatavas, un man vēl kādam jāpiezvana.

Mašīna sakustējās. Fergjusens mēģināja kliegt. Taču brezents cieši piegūla viņa sejai, neļaudams atvērt muti.

Viņš izmisīgi vaicāja sev, kam gan īsti viņa varētu zvanīt un kāpēc viņam jau agrāk nebija radušās aizdomas …

ŠIS TAS PAR VELTI

Viņš it kā no tālienes bija dzirdējis balsi. Bet varbūt tas viņam bija licies? Džo Kolinss visādi piepūlēja atmiņu, taču neko daudz nespēja atcerēties.

Todien viņš bija atlaidies gultā — pārāk noguris, lai noautu caurcaurēm izmirkušos zābakus, — un labu laiku vērojis, kā pa plaisām netīri dzeltenajos griestos lēni sūcas ūdens pilieni. Tieši tad acīmredzot tas bija noticis.

Piepeši gultas kājgalī uz grīdas Kolinss pamanīja metālisku spīdumu. Viņš uzrausās sēdus un ieraudzīja dīvainu priekšmetu tur, kur vēl pirms mirkļa nebija itin nekā. Kamēr Kolinss pārsteigts berzēja acis, nepazīstama balss kaut kur tālu pačukstēja: «Tā … Tas nu būtu darīts!»

Protams, nav izslēgts, ka čuksts bija skanējis tikai viņa iztēlē. Toties metāla priekšmets uz grīdas neapšaubāmi bija reāls.

Kolinss pietupās, lai aplūkotu šo priekšmetu tuvāk. Mašīna (ja tā tiešām bija mašīna) atgādināja kubu — trīs pēdas garu, tikpat platu un augstu — un klusi dūca. Tās pelēkā, graudainā virsma šķita pilnīgi līdzena. Vienā stūrī atradās liela, sarkana poga, bet centrā — bronzas plāksnīte. Tajā bija iegravēti vārdi: «A klases Utilizators, sērija AA-1256532.» Mazliet zemāk varēja izlasīt: «Mašīna izmantojama vienīgi A klases operācijām.»

Tas bija viss.

Nekādu ciparnīcu, sviru vai slēdžu — vārdu sakot, nekādu ierīču, kas, pēc Kolinsa domām, nepieciešamas katrai mašīnai. Tikai bronzas plāksnīte, sarkana poga un dūkoņa.

— No kurienes tu šeit uzradies? — Kolinss vaicāja.

A klases Utilizators turpināja klusi dūkt. Kolinss,

patiesību sakot, atbildi arī negaidīja. Sēdēdams uz gultas malas, viņš domīgi aplūkoja metāla kubu. Ko ar šo daiktu lai iesāk?

Kolinss piesardzīgi pataustīja sarkano pogu, labi apzinādamies, ka viņam nav ne jausmas, kā rīkoties ar mašīnām, kuras rodas no zila gaisa. Kas, piemēram, notiks, ja viņš nospiedīs sarkano pogu? Iebruks grīda? Pašķirsies zeme? Varbūt istabā parādīsies zaļi cilvēciņi?

Bet ar ko gan viņš riskē? Kolinss viegli nospieda pogu.

Nekas nenotika.

— Nu, izdari taču kaut ko! — Kolinss vīlies iesaucās.

Utilizators turpināja tikpat klusi dūkt.

«Ja ne citādi, mašīnu varēs ieķīlāt,» Kolinss nosprieda. «Vecais Cārlijs, utila vācējs, par metālu vien

iedos man vismaz dolāru.» Kolinss mēģināja pacelt Utilizatoru. Tas nekustējās no vietas. Viņš pamēģināja vēlreiz, sasprindzināja visus spēkus, un viņam izdevās par kādu collu atraut metāla kubu no grīdas. Smagi elsdams, Kolinss apsēdās gultā.

— Tev vajadzētu atsūtīt šurp pāris dūšīgu vīru, — viņš sacīja Utilizatoram.

Dūkoņa tūdaļ kļuva skaļāka, un mašīna sāka manāmi vibrēt.

Kolinss gaidīja, bet joprojām nekas nenotika. Pēkšņas nojautas vadīts, viņš izstiepa roku un vēlreiz nospieda sarkano pogu.

Tai pašā mirklī viņa priekšā nostājās divi dūšīgi tēvaiņi rupjos strādnieku virsvalkos. Uzmetis Utilizatoram vērtējošu skatienu, viens no viņiem teica:

— Paldies dievam, šis nav pats lielākais modelis. Tos milzeņus pat divatā nevar pakustināt.

Otrs atbildēja:

— Un tomēr tā būs drūmāka šansīte nekā akmeņlauztuvē knibināties ap marmora bluķiem.

Abi palūkojās uz Kolinsu, kas savukārt neizpratnē blenza uz viņiem. Beidzot pirmais sacīja:

— Labi, veco zēn, mēs nevaram šeit visu dienu stiept gumiju. Kur jānogādā šis Utilizators?

— Kas jūs tādi esat? — Kolinss ar pūlēm izstomīja.