Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Panākumu apreibināts un tomēr modrāks nekā jebkad, Persevrels nonāca pie kādas granīta sienas, palēcās uz augšu un mēģināja satvert izcilni, kas, no apakšas raugoties, izskatījās pēc pelēkas ēnas. Sirdi plosošu sekundes daļu Entons karājās gaisā. Viņa pirksti jau sāka slīdēt gar klinti, tomēr pēdējā mirklī kājas sataustīja stingru balstu. Nezaudēdams veltīgi laiku, viņš pievilkās klāt un sienas otrajā pusē nolēca zemē.

Locītavām griezīgi čīkstot, robots sekoja viņam. Drīz tas izmežģīja pirkstu, pārvarēdams kāpumu, kas agrāk arī Persevrelam nebūtu bijis pa spēkam.

Entons lēkāja no akmens uz akmeni. Dzelzvīrs klupdams krizdams tuvojās viņam. Persevrels sevišķi neuztraucās par to. Viņam iešāvās prātā, ka daudzie gadi, kurus viņš bija nodzīvojis kā neveiksminieks, lieliski sagatavojuši viņu šim mirklim. Paisuma vietā tagad iestājies bēgums. Viņš beidzot kļuvis tāds, kādu daba viņu bija radījusi, — imūns pret visām likstām!

Sekodams Persevrelam, robots kāpa arvien augstāk pa žilbinoši balto klinti. Jauniegūtā pašapziņa tik ļoti apreibināja Entonu, ka viņš ar pārcilvēcisku spēku izkustināja dažus milzīgus akmeņus un skaļi iekliedzās, lai izraisītu lavīnu.

Kalna virsotnē atskanēja dobja dārdoņa. Entons patvērās kādā iedobumā, izspruka no robota ķetnas un pēkšņi ieraudzīja, ka nokļuvis strupceļā.

Viņš tupēja seklā aliņā, kuras priekšā, noslēgdams izeju, stāvēja robots, gatavs nobeigt cilvēku ar vienu vienīgu dūres sitienu.

Persevrels iesmējās — tik neveikla un nožēlojama viņam likās šī mašīna. Bet robots, ieguldījis sitienā visu ķermeņa svaru, trieca dūri uz priekšu.

Persevrels zibenīgi pašāvās sānis, lai gan to darīt nebija vajadzības. Neveiklais robots tik un tā būtu vismaz par puscollu aizbliezis garām. Ko gan citu varēja gaidīt no šī smieklīgā radījuma?

Sitiena spēks lika robotam sašūpoties. Balansēdams uz pašas klints malas, viņš izmisīgi centās atgūt līdzsvaru. Jebkuram normālam cilvēkam vai robotam tas būtu izdevies, tikai ne tādam nelaimes putnam. Viņš nokrita ar seju uz akmeņiem, sašķaidīja vienīgo aci un sāka velties lejā pa nogāzi.

Persevrels mazliet izliecās no alas, lai paātrinātu robota pēdējo gaitu, bet tūdaļ atsprāga atpakaļ. Viņa vietā šo uzdevumu paveica lavīna; melno punktiņu tā aizripināja pa balto, putekļaino nogāzi un apraka zem krītošo akmeņu masas.

Klusi smīkņādams, Entons noskatījās uz katastrofu un pēkšņi jautāja sev, ko tad īsti viņš pats te dara.

Šajā mirklī viņu sāka kratīt drebuļi.

Dažus mēnešus vēlāk Persevrels stāvēja pie tikko atlidojušā transportkuģa trapa un vēroja kolonistus, kas spēra pirmos soļus uz ziemas saules apspīdētās Tetas.

Visi šie ļaudis bija atbraukuši, lai sāktu jaunu dzīvi. Katrs no viņiem bija bezgala dārgs, ja ne citiem, tad vismaz sev; katram neatkarīgi no viņa dotībām bija jāpaver zināmas iespējas uzvarēt cīņā par eksistenci.

Un viņš, Entons Persevrels, šo cilvēku dēļ ir pūlējies noskaidrot, vai Teta atbilst minimālās dzīvotspējas prasībām; viņš ir iedvesis cerības pat visvājākajiem — neprašām un neveiksminiekiem, kuriem tomēr arī gribas dzīvot.

Mazliet remdinājis ziņkāri, Entons pa dienesta kāpnēm iekāpa kuģī. Gara gaiteņa galā viņš ieraudzīja Heiskela kajīti un atvēra durvis.

— Sveiks, Enton! — Heiskels iesaucās. — Ko teiksit par atbraucējiem?

— Šķiet tīri jauki cilvēki, — Persevrels atbildēja.

— Jums taisnība. Starp citu, viņi jūs dēvē par kolonijas tēvu un dibinātāju. Un vēlas, lai jūs, Enton, paliktu šeit. Vai paliksit?

Persevrels sacīja:

— Es uzskatu Tetu par savām mājām.

— Tas tātad būtu nokārtots. Vēl tikai…

— Pagaidiet, — Persevrels viņu pārtrauca, — es neesmu beidzis. Sī planēta man tiešām ir pieaugusi pie sirds. Šeit es gribētu apmesties, nodibināt ģimeni un audzināt bērnus. Bet… ne tūdaļ!

— Kā, lūdzu?

— Izlūka darbs man iepaticies, — Persevrels turpināja. — Un es labprāt vēl padarbotos šinī jomā. Izpētīšu varbūt vienu vai divas planētas. Pēc tam atgriezīšos uz šejieni.

— Tieši no tā es baidījos, — Heiskels, dziļi apbēdināts, nomurmināja.

— Vai jums ir iebildumi pret manu vēlēšanos?

— Nē. Es tikai domāju, ka izlūka amatā mēs turpmāk nevarēsim jūs izmantot.

— Kāpēc?

— Jūs taču zināt, ka mums vajadzīgas minimāli dzīvotspējīgas_ personas, lai noteiktu, kādā mērā viena vai otra planēta ir derīga kolonizēšanai. Diemžēl, pat maksimāli piepūlot iztēli, pieskaitīt jūs pie šīs kategorijas vairs nav iespējams.

— Esmu gluži tāds pats, kāds biju vienmēr! — Persevrels iebilda. — Taisnība, šeit es mazlietiņ labojos. Bet jūs taču gaidījāt to un ar robota palīdzību kompensējāt šīs pārmaiņas. Tikai pašās beigās …

— Jā, kā tad īsti tur bija? <

— Nu, beigās es mazliet aizrāvos. Nezinu, varbūt tas bija dzērums … Katrā ziņā šobrīd es pat nevaru iedomāties, kā man izdevās …

— Un tomēr jūs to paveicāt!

— Jā. Bet, redzat, pēc šī eksperimenta es tik tikko paliku dzīvs. Tik tikko! Vai tas nepierāda, ka joprojām esmu minimāli dzīvotspējīgs?

Heiskels saknieba lūpas un kļuva domīgs.