Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Mani jūs gandrīz pārliecinājāt. Taču baidos, ka tā ir žonglēšana ar vārdiem. Liekot roku uz sirds, es vairs nevaru uzskatīt jūs par cilvēka minimumu. Tādēļ šķiet, ka jums, Enton, tomēr vajadzēs samierināties ar savu likteni šeit, uz Tetas.

Persevrelam nošļuka pleci. Viņš gurdi paklanījās, paspieda Heiskelam roku un devās uz durvīm. Taču pagriezdamies ar piedurkni aizķēra tintnīcu un norāva to no galda. Entons tūdaļ pieliecās, lai noķertu krītošo priekšmetu, bet šī kustība bija tik neveikla, ka viņš gandrīz sašķaidīja elkoni pret galda malu. Viss aptašķījies ar tinti, Entons vēlreiz paklupa un garšļaukus nokrita uz grīdas.

— Enton, — Heiskels jautāja, — kas tie par kumēdiņiem?

— Pie joda, — Persevrels īgni norūca, — nekādu kumēdiņul

— Hm. Interesanti. Lūdzu, nelolojiet pārāk rožainas cerības, bet varbūt… Iegaumējiet, es tikai saku varbūt …

Heiskels cieši palūkojās uz Persevrela sasārtušo seju, tad skaļi iesmējās.

— Tas gan ir velna zellis! Bezmaz būtu mani piemuļķojis. Bet nu esiet tik laipns un lasieties prom — taisnā ceļā pie kolonistiem! Viņi pašlaik uzstāda kolonijas dibinātāja statuju, un es domāju, ka jūsu klātbūtne šinī ceremonijā ir ļoti vēlama.

Mazliet nokaunējies un tomēr smaidīgs Entons Persevrels devās pretim savam jaunajam liktenim.

ATBRĪVOŠANAS DIENESTS

Šo cilvēku nevajadzēja laist tālāk par pieņemamo istabu, jo apmeklētājus, izņemot sevišķi svarīgas personas, misters Fergjusens pieņēma tikai pēc iepriekšējas norunas. Viņa laiks maksāja naudu, un to nedrīkstēja izšķiest.

Taču sekretāre mis Deila bija jauna un viegli iespaidojama. Sirmais kungs, kas nēsāja vecmodīgu angļu tvīda uzvalku un turēja rokā spieķi, pasniedza viņai glīti iegravētu vizītkarti. Mis Deila nodomāja, ka atnācējs ir svarīga persona, un ieveda viņu šefa kabinetā.

— Labrīt, ser, — apmeklētājs sacīja, tiklīdz sekretāre bija aizvērusi durvis, un nolika savu vizītkarti uz rakstāmgalda. — Esmonds no Atbrīvošanas dienesta.

— Redzu, — Fergjusens norūca, saīdzis par mis Dei- las neattapību. — Atbrīvošanas dienests? Ļoti žēl, bet

man nav nekā tāda, no ka es gribētu atbrīvoties. — Viņš piecēlās, ļaudams noprast, ka saruna jābeidz.

— Absolūti nekā? — misters Esmonds jautāja.

— Jā, absolūti. Pateicos par pūlēm …

— Tādā gadījumā jūs acīmredzot esat apmierināts ar cilvēkiem savā apkārtnē?

— Kā, lūdzu? … Ak, tā … Bet par šo jautājumu jums gan, liekas, nav iemesla interesēties.

— Kāpēc ne, mister Fergjusen? Atbrīvošanas dienests tieši ar to nodarbojas.

— Jūs mani apceļat! — Fergjusens iesaucās.

— Nekādā ziņā, — misters Esmonds, mazliet izbrīnījies, teica.

— Jūs gribat man iestāstīt, — Fergjusens smiedamies jautāja, — ka atbrīvojat savus klientus no nevēlamiem cilvēkiem?

— Protams! Es jums nevaru sagādāt dokumentālus pierādījumus, jo dažu iemeslu dēļ mēs cenšamies izvairīties no jebkādas reklāmas. Bet ticiet man, Atbrīvošanas dienests ir solīda firma ar solīdām tradīcijām.

Fergjusens neizpratnē blenza uz respektablo, veclaicīgi pastīvo Esmondu. Viņš nezināja, kā lai uzņem šī cilvēka vārdus. Tie acīmredzot bija joki. Bez šaubām. Citādi tas nemaz nevarēja būt.

— Un ko jūs iesākat ar cilvēkiem, no kuriem atbrīvojat savus klientus? — Fergjusens uzjautrināts vaicāja.

— Tā, — misters Esmonds sacīja, — jau ir musu darīšana. Galvenais, ka šie cilvēki pazūd.

— Labi, mister Esmond. — Fergjusens atkal piecēlās. — Runāsim skaidru valodu. Kādā lietā jūs esat atnācis?

— Es jums teicu …

— Klausieties, pietiek dzīt jokus … Ja man kaut uz mirkli būtu radušās aizdomas, ka jūs runājat nopietni, es nekavējoties būtu izsaucis policiju.

— Tādā gadījumā, — misters Esmonds nopūtās, — atliek tikai secināt, ka mūsu pakalpojumi jums nav vajadzīgi. Jūs esat pilnīgi apmierināts ar saviem draugiem, radiniekiem un sievu.

— Sievu? Ko jūs zināt par manu sievu?

— It nekā, mister Fergjusen.

— Jūs laikam esat iztaujājis mūsu kaimiņus? Bet šīs ķildas vēl neko nenozīmē, absolūti neko.

— Par jūsu ģimenes dzīvi, mister Fergjusen, man nav nekādu ziņu.

— Kāpēc tad jūs jautājāt par manu sievu?

— Statistika rāda, ka laulāto draugu nesaskaņas ir mūsu lielākais ienākumu avots.

— Bet manā laulības dzīvē viss ir kārtībā. Mēs ar sievu satiekam itin labi.

— Tādā gadījumā Atbrīvošanas dienesta pakalpojumi jums nav vajadzīgi, — misters Esmonds sacīja, iežmiegdams spieķi padusē.

— Vienu mirkli! — Fergjusens, salicis rokas aiz muguras, sāka staigāt pa istabu. — Es neticu nevienam jūsu vārdam, saprotiet! Nevienam. Bet pieņemsim uz brītiņu, ka jūs runājat nopietni. Lūdzu, ievērojiet, tas ir tīri teorētisks pieņēmums! Kāda būtu juridiskā procedūra, ja es … ja es, piemēram, vēlētos …

— Vajadzīga tikai jūsu mutiska piekrišana, — misters Esmonds sacīja.

— Samaksa?

— Pēc atbrīvošanas, ne jau iepriekš.

— Būtībā man vienalga, — Fergjusens steigšus paskaidroja. — Es interesējos tāpat, aiz ziņkāres… —

Viņš īsu laiciņu svārstījās, tad jautāja: — Vai tas ir sāpīgi?

— Ne mazākā mērā.