Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Jā. Kuģis nolaidīsies uz Tetas apmēram pēc trim mēnešiem. Iespējams, ka pirmo grupu es atvedīšu pats. Apsveicu, mister Persevrel. Jūs kļūsit par jaunizceptās kolonijas dibinātāju!

— Mister Heiskel, — Entons iesaucās, — tiešām nezinu, kā lai jums pateicos …

— Pateikties nav nekāda iemesla, — Heiskels viņu pārtrauca. — Drīzāk otrādi… Starp citu, kā jūs tikāt galā ar robotu?

— Iznīcināju, — sacīja Persevrels un pastāstīja par notikumiem pēc kurmja bojāejas.

— Hm, — Heiskels domīgi norūca.

— Jūs taču apgalvojāt, ka tas nav aizliegts.

— Protams. Robots bija daļa no jūsu tehniskā apbruņojuma, tāpat kā staru pistoles, teltis un citi priekšmeti, un reizē — arī daļa no problēmām, ar kurām jāsaskaras ikvienam minimāli dzīvotspējīgam izlūkam. Jums, dabiski, bija tiesības rīkoties ar viņu pēc saviem ieskatiem.

— Tādā gadījumā es nesaprotu, kas jūs mulsina.

— Redzat, man gribētos ticēt, ka jūs tiešām esat robotu iznīcinājis. Sie eksemplāri, kuru uzdevums kontrolēt izlūku darba kvalitāti, ir neparasti izturīgi. Tie spēj patstāvīgi remontēt sevi un turklāt apveltīti ar varenu pašaizsardzības instinktu. Izslēgt tādu mašīnu ir velnišķīgi grūti.

— Domāju, ka šis uzdevums jau atrisināts, — Persevrels piezīmēja.

— Cerēsim. Bet, ja robots nav gājis bojā, jūs gaida nepatīkami pārsteigumi.

— Kāpēc? Vai tad viņš atgriezīsies, lai atriebtos?

— Nē, ko jūs! Robotiem nav emociju.

— Nu, bet…

— Nelaime tā, ka robotam bija uzdots nepieļaut jūsu

vitalitātes izaugsmi. Un mašīna par to gādāja, visādi aizšķērsodama jums ceļu.

— Skaidrs. Tātad, ja robots atgriezīsies, vecā dziesma sāksies no gala.

— Vēl ļaunāk. Vairākus mēnešus jūs bijāt šķirti. Ja mašīna joprojām darbojas, tā būs uzkrājusi sevī veselu lērumu nepastrādātu cūcību. Bet, lai varētu normāli pildīt savus pienākumus, robotam jāatbrīvojas no visiem postīšanas impulsiem, kuriem šajos mēnešos praktiski nebija iespējams izpausties. Vai sapratāt mani?

Persevrels nervozi ieklepojās.

— Robots, dabiski, mēģinās no šiem impulsiem atbrīvoties visīsākajā laikā …

— Bez šaubām. Un vēl iegaumējiet: kuģis pienāks apmēram pēc trim mēnešiem. Ātrāk diemžēl nav iespējams. Tāpēc ieteicu pārliecināties, ka robots ir padarīts pilnīgi nekaitīgs. Zaudēt jūs šobrīd nebūtu vēlams.

— Tiešām, vēlams tas nebūtu, — Persevrels piekrita. — Un es tūdaļ par to parūpēšos …

Viņš savāca nepieciešamos rīkus un steigšus devās uz tuneli. Uzzinājuši par draudošajām briesmām, kurmji pavadīja viņu līdz aizai. Apbruņots ar lodlampu, dzelzszāģi, kalēja veseri un kaltu, Persevrels lēnām nokāpa lejā.

Sasniedzis aizas dibenu, viņš drīz atrada vietu, kur robots bija nokritis. Tur, iespīlēta starp diviem klints- bluķiem, gulēja no pleca locītavas izrauta mehāniska roka. Mazliet tālāk Entons ieraudzīja sadauzīta fotoelementa drumslas un tukšo kūniņu, kura tagad bija pārvērtusies par saplosītu, sadriskātu tauvu murskuli.

Tikai robotu nekur nemanīja.

Persevrels uzrāpās augšā pa stāvo krauju, brīdināja kurmjus un kā mācēdams sāka gatavoties robota uzņemšanai.

Vēl divpadsmit dienas pagāja samērā mierīgi. Bet trīspadsmitajā nobijies kurmis atnesa nelaimes vēsti. Robots atkal bija parādījies tuneļos; nikni zibinādams vienīgo aci, tas steberēja pa tumšajām ejām un nekļūdīgi atrada ceļu, kas veda uz galveno maģistrāli.

Tetieši sagaidīja viņu ar tauvām. Taču robots bija labi iegaumējis dabūto mācību. Veikli izvairījies no slazdiem, briesmonis uzbruka kurmju vienībām. Sešus tetiešus viņš nosita, bet pārējos piespieda bēgt.

Noklausījies šo bēdu stāstu, Persevrels atlaida kurmi un turpināja iesākto darbu. Tuneļos viņš bija izveidojis vairākas aizsardzības līnijas. Tagad viņa priekšā uz galda gulēja četras izjauktas staru pistoles. Strādājot bez instrukcijām un rokasgrāmatām, Entons mēģināja no četriem nederīgiem ieročiem izgatavot vismaz vienu derīgu.

Persevrels urķējās līdz vēlai naktij. Viņš cītīgi pārbaudīja ikvienu mezglu, pirms iemontēja to korpusā. Mikroskopiskās detaļas izplūda acu priekšā, pirksti no neierastās piepūles uzpampa un kļuva nejūtīgi kā cīsiņi. Izmantodams pinceti un pavairojamo stiklu, Entons rūpīgi salika ieroci.

Pēkšņi ietaurējās radio.

— Enton, — atskanēja Heiskela balss. — Kādas ziņas par robotu?

— Viņš nāk, — Persevrels atbildēja.

— Tā jau es domāju. Bet nu klausieties! Man izdevās pieteikt supersteidzamu sarunu, un es ellīgi salamājos ar rūpnīcas direkciju. Tomēr galu galā izplēsu jums atļauju dezaktivēt šo mašīnu un sīku instrukciju …

— Pateicos, — Persevrels teica. — Sakiet, kas man jādara.

— Pirmkārt, vajadzīgs enerģijas avots, kas spēj dot divdesmit piecu ampēru strāvu ar divsimt voltu spriegumu. Vai jūsu ģeneratoram pietiks jaudas?

— Jā. Turpiniet!

— Vēl jāsagādā vara stienis, sudraba stieple un zonde no izolējoša materiāla, kaut vai no sausa koka. Tas viss jāsamontē …

— Es droši vien nepaspēšu, — Persevrels piezīmēja, — runājiet ātrāk!

Rācija skaļi iedūcās.

— Heiskel! — Entons izmisis sauca.

Bet skaļrunis klusēja. Vienu brīdi no radio būdas dzirdēja tikai lūstoša metāla krakšķus. Tad durvīs parādījās robots.