Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Robots tikai koriģēja situāciju, kļūdīdamies tur, kur Persevrelam vajadzēja kļūdīties pašam.

Taču, lai gan Entons pilnīgi izprata notikuma loģiku, viņš nevēlējās ar to samierināties. Kurmji bija viņa draugi, un draugu acīs viņš bija kļuvis par nodevēju. Turpmāk tetieši neuzticēsies cilvēkam, un nākamie kolonisti nevarēs cerēt uz viņu atbalstu. Vismaz, kamēr robots klupdams krizdams stampās pa tuneļiem…

Persevrels nolēma, ka robots ir jāiznīcina. Viņš apņēmās likt lietā visu savu ar mokām iegūto veiklību,lai reizi par visām reizēm atbrīvotos no postošās neirozes, kas nepārtraukti vajāja viņu. Un pat ja tas viņam maksātu dzīvību — neko darīt; Persevrels atgādināja sev, ka pirms nepilna gada bijis ar mieru šķirties no dzīves daudz nesvarīgāku iemeslu dēļ.

Entons atjaunoja sakarus ar tetiešiem un izklāstīja viņiem problēmas būtību. Kurmji solījās palīdzēt, jo izrādījās, ka pat šiem maigajiem radījumiem ir savs priekšstats par atriebību. Viņi izvirzīja- dažas idejas, kas šķita pārsteidzoši cilvēcīgas. Apsvēris visus «par» un «pret», Entons piekrita viņu plānam.

Pēc nedēļas tetieši bija visu sagatavojuši. Persevrels uzkrāva robotam augļu grozus un ieveda viņu tunelī, it kā gribētu noslēgt jaunu līgumu.

Nevienu kurmi tuvumā nemanīja. Ar kabatas baterijām apgaismodami ceļu, cilvēks un robots gāja tālāk. Dzelzvīra acis izstaroja sarkanu kvēli; viņa stāvs visu laiku draudīgi rēgojās aiz Persevrela muguras.

Beidzot abi nonāca kādā pazemes alā. Atskanēja tikko dzirdams svilpiens, un Persevrels tūdaļ aizlēca sānis.

Robots, nojautis briesmas, mēģināja viņam sekot. Bet ieprogrammētā neizveicība kavēja dzelzvīru — tas paklupa, un visi atnestie augļi izbira zefriē. Tanī pašā mirklī no tumsā neredzamajiem alas griestiem nošvīk- stēja tauvas, kas apvija robota galvu un plecus.

Mašīna visiem spēkiem centās pārraut sīkstās šķiedras, taču sapinās arvien jaunās un jaunās virvēs, kas svilpdamas šāvās lejup.

No tuvējiem gaiteņiem izskrēja desmitiem kurmju un uzmeta robotam neskaitāmus pinekļus. Dzelzvīrs tik ļoti pūlējās saraut važas, ka no viņa locītavām sāka šļākties eļļa. Vairākas minūtes alā nedzirdēja neko citu kā vien lidojošo tauvu šņākoņu, robota locītavu čīkstoņu un plīstošo šķiedru brīkšķēšanu.

Atgriezies kaujas laukā, Persevrels kopā ar kurmjiem sasēja robotu tā, ka briesmonis vairs nespēja pakustēties. Bet tauvas joprojām svilpa gaisā. Beidzot dzelzvīrs nogāzās zemē, satīts milzīgā kūniņā, no kuras rēgojās ārā tikai galva un kāju pēdas.

Ar skaļiem pīkstieniem apliecinādami savu uzvaras prieku, tetieši centās izskrāpēt robotam acis. Tomēr neasie kurmju nagi bija bezspēcīgi pret dzelzvīra plakstu tēraudu. Tad tetieši sāka kaisīt smiltis mašīnas locītavās. Bet drīz vien Persevrels atbīdīja viņus nost, lai pamēģinātu ar pēdējo staru pistoli izkausēt bīstamo automātu.

Diemžēl ierocis sabojājās, vēl pirms metālu izdevās kaut cik sakarsēt. Tāpēc kurmji apsēja robotam apkārt vēl dažas virves un aizvilka to pa gaiteni, kura galā atvērās dziļa aiza. Pārstūmuši sapīto briesmoni pāri malai, viņi klausījās, kā tas triecas pret kraujas granīta sienām, un skaļi uzgavilēja tanī brīdī, kad robots dārdēdams nogāzās aizas dibenā.

Uzvarai par godu kurmju tautiņa nolēma rīkot svētkus. Taču Persevrels jutās ļoti nelāgi. Viņš atgriezās būdā un divas dienas nogulēja gultā, nemitīgi pūlēdamies iegalvot sev, ka nav nogalinājis cilvēku un pat nav nodarījis jaunu kādai saprātīgai būtnei, bet tikai iznīcinājis bīstamu mašīnu.

Tomēr Entons nespēja aizmirst savu mēmo līdzgaitnieku, kas bija palīdzējis atvairīt putnu uzbrukumus, ravējis viņa laukus un skaldījis viņam malku. Un, lai gan robotam piemita zināma neveiklība, tieksme postīt un iznīcināt, šīs īpašības bija aizgūtas no viņa, Entona Persevrela, un tāpēc viņš labāk nekā jebkurš cits spēja saprast melno briesmoni un pat just tam līdzi.

Kādu nedēju Persevrelam likās, ka reizē ar robotu mirusi arī dajiņa no viņa «es». Taču vakaros kurmji apciemoja un mierināja Entonu, bet tīrumos un šķūņos viņu gaidīja darbs …

Bija pienācis rudens — ražas novākšanas un pārstrādāšanas laiks. Persevrels strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pēc robota pazušanas viņam atkal uzmācās vecās, hroniskās kaites. Taču ar jauniegūto pašpaļāvību Persevrels tās ātri pievārēja. Līdz pirmajam sniegam visa raža bija novākta un pārtikas produkti iekonservēti. Viņa komandējums tuvojās beigām.

Pa radio Entons nosūtīja Heiskelam sīku darbības pārskatu; ziņoja par briesmām, kuras slēpj sevī Teta, par plašajām iespējām un daudzsološajām perspektīvām, par līgumu, kuru viņš noslēdzis ar kurmju tautiņu, un ieteica planētu kolonizācijai. Pēc divām nedējām Heiskels izsauca viņu.

— Jūs esat krietni pastrādājis, — šefs teica. — Departaments ir atzinis, ka Teta pilnīgi atbilst mūsu prasībām. Mēs nekavējoties izsūtām kuģi ar kolonistiem.

— Tātad pārbaude beigusies? — Persevrels jautāja.