Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Kādu dienu, apraudzīdams laukus, Persevrels konstatēja, ka robots iestrādājis graudus krietni dziļāk, nekā viņš tam bija licis. Ražu varēja uzskatīt par zudušu, un otrreiz Persevrels apsēja zemi pats.

Viņš uzcēla koka būdu un satrunējušās teltis aizstāja ar šķūņiem. Paniazām Entons gatavojās ziemai. Un pamazām viņam radās aizdomas, ka robots sāk nolieloties.

Lielā, melnā universālā mašīna pildīja savus pienākumus tāpat kā agrāk. Taču robota kustības kļuva arvien konvulsīvākas: tas vairs nespēja precīzi aplēst savu spēku. Mehāniskajās ķetnās plīsa vismasīvākie trauki un lūza lauksaimniecības inventārs. Persevrels uzticēja robotam sējumu ravēšanu, bet, kamēr metāla pirksti ravēja nezāles, milzeņa platās pēdas samīdīja tikko

uzdīgušās labības asnus. Kad robots devās skaldīt malku, viņš parasti salauza cirvja kātu. Un bieži visa mājele nodrebēja, bet dažkārt pat durvis izlēca no eņģēm, kad mēmais dzelzvīrs ienāca istabā.

Izbrīnījies un noraizējies Persevrels vēroja robota straujo deģenerāciju. Salabot to nebija nekādas iespējas, jo rūpnīcā aizzīmogotos robotus drīkst remontēt tikai rūpnīcas tehniķi, kas apbruņoti ar speciāliem instrumentiem, rezerves daļām un zināšanām. -Tiesa, Persevrels varēja atteikties no mašīnas pakalpojumiem. Bet tādā gadījumā viņš būtu palicis pilnīgi viens.

Tādēļ Entons centās dot robotam visvienkāršākos uzdevumus un arvien lielāku darba slogu uzvēla saviem pleciem. Apturēt deģenerācijas procesu tomēr neizdevās. Reiz, kad Persevrels ēda pusdienas, robots, iedams gar plīti, sazvēlās un apgāza podu, kurā vārījās rīsi.

Likdams lietā savas jauniegūtās spējas, Entons atlēca sānis, un verdošā masa, neskārusi viņa galvu, ap- šļāca kreiso plecu.

Tas nu bija par daudz! Robots kļuva tiešām bīstams. Pārsējis apdegumu, Persevrels nolēma mašīnu izslēgt un turpmāk paļauties tikai uz saviem spēkiem. Stingrā balsī viņš pavēlēja dzelzvīram iemigt.

Taču milzenis joprojām riņķoja pa istabu un, pablen- zis uz Entonu, lika noprast, ka ir nedomā izpildīt šo katram robotam zināmo komandu.

Persevrels atkārtoja pavēli. Robots pakratīja galvu un sāka pārkraut malkas kaudzi pie plīts.

Bojājums acīmredzot bija nopietns. Entonam neatlika nekas cits kā izslēgt robotu ar tīri mehāniskiem līdzekļiem. Diemžēl uz mašīnas spīdīgi melnās virsmas nekur nemanīja parastos slēdžus. Tāpēc Entons paņēma instrumentu somu un …

Pēkšņi milzenis it kā aizsargādamies pacēla rokas un sāka kāpties atpakaļ.

— Stop! — Persevrels uzkliedza. — Stāvi uz vietas!

Robots apstājas tikai tad, kad ar muguru bija atduries pret sienu.

īsu brīdi Entons svārstījās, nespēdams aptvert, kas īsti noticis. Tāda rīcība bija kaut kas nedzirdēts un pat neiedomājams, jo absolūta paklausība un tieksme uzupurēties cilvēka labā no laika gala tika organiski iekļautas katra robota programmā.

Apņēmies izslēgt mašīnu par katru cenu, Persevrels devās uz priekšu. Robots pielaida viņu cieši klāt, tad savicināja dūri. Entons izvairījās no sitiena un ar uzgriežņu atslēgu pamēģināja sadragāt robota kinestē- tisko antenu. Taču robots steigšus ievilka antenu sevī un… Šoreiz bruņotā dūre ietriecās Entonam ribās.

Persevrels nokrita garšļaukus. Redzokļiem liesmaini zibot un dzelžainajiem pirkstiem raustoties, robots stāvēja cilvēkam blakus. Entons aizvēra acis, pārliecināts, ka mašīna viņu tūdaļ nobeigs. Taču briesmonis pagriezās-un, salauzis durvju aizšaujamo bultu, izsteberēja ārā.

Dažas minūtes vēlāk dzelzvīrs, it kā nekas nebūtu noticis, atkal skaldīja un krāva kaudzē malku.

Parakņājies medikamentu somā, Entons atrada plāksteri un salāpīja ievainoto sānu. Tikmēr robots, pabeidzis darbu, atgriezās pēc jaunām instrukcijām. Drebošā balsī Persevrels lika viņam atnest ūdeni no tāla avota. Kad robots, vairs neizrādīdams ne mazākās agresivitātes pazīmes, bija atstājis istabu, Entons aizvilkās uz radiobūdu.

— Nevajadzēja tik muļķīgi riskēt, — Heiskels, uzzinājis par notikušo, teica. — Iespēja izslēgt robotu kons

trukcijā nav paredzēta. Vai tad jums tas nebija skaidrs? Jūsu paša drošības interesēs iesaku tādus mēģinājumus neatkārtot.

— Bet kāpēc?

— Tāpēc, ka — jūs droši vien jau būsit to uzminējis — robotam uzdots kontrolēt jūsu darba kvalitāti.

— Nesaprotu, — Persevrels iebilda. — Kādēļ vajadzīga tāda kvalitātes kontrole?

— Vai atkal man jāsāk no gala? — Heiskels īgni jautāja. — Jūs esat pieņemts darbā kā minimāli dzīvotspējīgs izlūks. Nevis vidēji, nevis maksimāli, bet minimāli dzīvotspējīgs!

— Jā, bet…

— Atļaujiet turpināt. Vai atceraties savu likteni uz Zemes? Atceraties, kā jūs nepārtraukti vajāja visādas likstas, slimības un neveiksmes? Tādu pašu situāciju mēs vēlējāmies radīt uz Tetas. Bet jūs, mister Persev- rel, esat mainījies.

— Es vismaz centos …