Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Vai viņš varēs to izdarīt? Nostrādāt tīri un ātri, bez kļūdām un- nožēlas? Vai arī salaidīs grīstē šo darbu tāpat kā citus un, kliegdams aiz sāpēm, tiks nogādāts slimnīcā, lai tur kļūtu studentiem praktikantiem par izsmiekla objektu?

Kamēr Entons nodevās šādiem prātojumiem, pa durvju šķirbu istabā iekrita dzeltena aploksne. Melodramatiskais pēkšņums, ar kādu šī vēstule bija pienākusi izšķirošajā brīdī, Persevrelam šķita ļoti aizdomīgs. Viņš tomēr nolika bārdas nazi un pacēla aploksni no grīdas.

Sūtītājs bija Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departaments — varena organizācija, kas kontrolē katru Zemes cilvēka soli kosmosā. Trīcošiem pirkstiem Persevrels atplēsa aploksni un izlasīja:

Misteram Entonam Persevrelam,

1993. pagaidu apdzīvojamais masīvs, 43825. rajons, Menhetena 212, Ņujorka

Dārgais mister Persevrel!

Pirms trim gadiem Jūs lūdzāt darbu jebkurā vietā ārpus Zemes. Diemžēl toreiz mēs bijām spiesti Jums atteikt. Taču Jūsu datus ierakstīja kartotēkā, kur attiecīgās izmaiņas tika reģistrētas līdz pat šai dienai. Ar prieku ziņoju, ka tagad mēs varam Jums nekavējoties piedāvāt darbu, kas pilnīgi atbilst Jūsu talantiem un kvalifikācijai. Esmu pārliecināts, ka atzīsit mūsu priekšlikumu par pieņemamu, jo noteikumi ir šādi: alga — 20 000 dolāru gadā, visi valdības paredzētie atvieglojumi un neierobežotas iespējas izvirzīties.

Vai Jūs nebūtu tik laipns un neierastos pie manis uz pārrunām?

Ar patiesu cieņu

Viljams Heiskels, direktora vietnieks kadru jautājumos

WH/ibm 3dc

Persevrels rūpīgi salocīja telegrammu un ielika atpakaļ aploksnē. Prieka vilnis, kas bija uzbangojis pirmajā mirklī, ātri saplaka, atdodams vietu nelabam nojautām.

Kas tie par talantiem un kas tā par kvalifikāciju, kuru dēļ viņam piedāvā divdesmit tūkstošus dolāru gadā un piedevām vēl visādus atvieglojumus! Varbūt viņu sajaukuši ar kādu citu Entonu Persevrelu?

Nē, tas tomēr izklausījās pārāk neticami. Departamentā tamlīdzīgas lietas nemēdza notikt. Atlika pieņemt, ka vēstules sūtītāji zina, kas Entons par putnu,

un ir informēti par viņa neveiksmēm. Bet tādā gadījumā — kāda velna pēc viņš tiem vajadzīgs?! Un kas gan tas par darbu, ko praktiski kurš katrs vīrietis, kura katra sieviete vai pat bērns nepadarītu labāk par viņu?

Persevrels iebāza telegrammu kabatā un iegrūda bārdas nazi skujampiederumu kārbā. Domas par pašnāvību tagad šķita mazliet pāragras. Vispirms vajadzēja noskaidrot, ko Heiskels no viņa grib.

Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departamenta galvenajā mītnē Persevrelu tūdaļ aizveda uz Viljama Heiskela kabinetu. Direktora vietnieks kadru jautājumos bija liela auguma iesirms vīrs ar noteiktiem, skarbiem vaibstiem. Taču viņa seja izstaroja tādu labvēlību un sirsnību, ka Persevrela aizdomas vēl pieauga.

— Lūdzu, sēdieties! Sēdieties, mister Persevrel, — Heiskels teica. — Vai drīkstu piedāvāt cigareti? Varbūt kaut ko dzeramu? Tiešām ļoti priecājos jūs redzēt.

— Vai esat pārliecināts, ka jūsu priekšā ir tieši tas cilvēks, kuru meklējat? — Persevrels jautāja.

Heiskels ielūkojās personāllietā, kas bija nolikta uz viņa galda.

— Tūlīt redzēsim, — viņš sacīja. — Entons Persevrels; vecums — trīsdesmit četri gadi; vecāki — Grego- rijs Džeimss Persevrels un Anita Svāna Persevrela; dzimis Leiktaunā, Ņūdžersijas štatā. Pareizi?

— Jā, — Persevrels atbildēja. — Un jūs varat piedāvāt man darbu?

— Bez šaubām.

— Par kuru maksā divdesmittūkstoš dolāru gadā un piešķir visādus atvieglojumus?

— Tieši tā.

— Vai jūs nepateiktu, kas tas par darbu?

— Atbildēt uz šādiem jautājumiem ir mans pienākums, — Heiskels pasmaidīja. — Amats, kuru esmu jums rezervējis, mister Persevrel, mūsu štatu sarakstos apzīmēts ar vārdiem «kosmosa izlūks».

— Kā, lūdzu?

— Kosmosa izlūks jeb svešu planētu apguvējs, — Heiskels teica. — Šie apguvēji, zināt, nodibina pirmos kontaktus ar svešām planētām un reizē ir pirmie kolonisti, kas ievāc tur visas nepieciešamās ziņas. Es šos cilvēkus uzskatu par mūsu gadsimta dreikiem un mage- lāniem. Es domāju* ka jūs man piekritīsit: izlūka darbs paver lieliskas perspektīvas.

Persevrels piecēlās; viņš bija tumši pietvīcis.

— Ja esat beidzis par mani ņirgāties, es tūdaļ iešu.

— Nesaprotu …

— Vai tikai jūs negribat teikt, ka es varētu kļūt par kosmosa izlūku? — Persevrels rūgti iesmējās. — Nevajag mani apcelt! Es lasu avīzes. Un labi zinu, kādi ir šie ļaudis.

— Un kādi tad viņi ir, pēc jūsu domām?

— Planētas zieds! — Persevrels iesaucās. — Akadē- miķu smadzenes un čempionu muskuļi! Vīri, kas reaģē tikpat zibenīgi kā elektroniskās mašīnas un spēj atrisināt jebkuru problēmu, izkļūt no jebkuras situācijas, pielāgoties jebkurai videi. Vai nav taisnība?

— Redzat, — Heiskels sacīja, — tā tas bija tajos laikos, kad mēs tikko sākām iepazīt svešas planētas. Un tādam priekšstatam ļāva iesakņoties sabiedrības apziņā, lai tauta vairāk uzticētos mūsu organizācijai. Bet minētais izlūka tips neatbilst šīsdienas prasībām. Cilvēkiem, kurus jūs aprakstījāt, pietiek darba arī bez planētu apgūšanas.

— Vai jūsu supermeniem šis darbs nav pa spēkam? — Persevrels pavīpsnāja.