Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Es nekad neuzzināšu, ko viņa gribēja teikt un ko es viņai būtu atbildējis. Tai pašā mirklī klusumu pāršķēla raķešu dārdoņa.

No augstajām, zilajām debesīm nolaidās kosmosa kuģis.

Eds Volejs — kuģa pilots — izskatījās pēc lāga vīra. Mugurā viņam bija plankumains šinelis, bet sirmo galvu sedza dziļi uz pieres uzmaukta platmale. Volejs apgalvoja, ka pārstāvot firmu «Clear-fleet», kas nodarbojas ar ūdeņu attīrīšanu uz dažādām planētām. Tā kā firmas pakalpojumi mums nebija vajadzīgi, viņš nolēma tūlīt lidot tālāk.

Taču aizlidot viņam neizdevās. Kuģa dzinēji iekaucās, bet tūdaļ pat kategoriski apklusa.

Pārbaudot kuģa mehānismu, es konstatēju, ka sfinks- vārstulis nav izturējis slodzi. Ar rīkiem, kas bija manā rīcībā, tādu vārstuli varēja izgatavot ātrākais mēneša laikā.

— Cik nejauki iznāca! — Volejs it kā atvainodamies noburkšķēja. — Tagad gribot negribot vajadzēs pie jums paciemoties.

— Es arī tā domāju, — biju spiests viņam piekrist.

Volejs skumji palūkojās uz savu kuģi.

— Nesaprotu, kā tas varēja notikt…

— Acīmredzot vārstuļa izturība nedaudz samazinājās pēc tam, kad jūs to bijāt apzāģējis ar vienroci, — es norūcu, jo, dzinēju apskatot, biju pamanījis nepārprotamas zāģa zobu pēdas.

Ciemiņš izlikās neko nedzirdam. Taču tai pašā vakarā es pārtvēru viņa raidīto ziņojumu un atklāju, ka iestāde, kurā Volejs strādā, dīvainā kārtā saucas nevis «Clear-fleet», bet gan Centrālā izlūkošanas pārvalde.

Misters Volejs kļuva par, teicamu dārznieku, lai gan diennakts lielāko daļu ložņāja apkārt ar kinokameru un bloknotu rokās. Viņa priekšzīme pamudināja arī mazo Roju centīgāk veikt savus dienesta pienākumus. Mēs ar Meivisu negājām vairs uz ēnaino silu; mums nez kādēļ neatlika laika pat ikdienas pastaigām un droši vien tāpēc neizdevās turpināt kādu nesen iesāktu sarunu.

Par spīti visam, mūsu nelielā kolonija tomēr zēla un plauka. Pēc mistera Voleja mums bija vēl citi ciemiņi. Tā, piemēram, no Rajona izlūkdienesta ieradās laulāts pāris, kas uzdevās par ceļojošiem augļu novācējiem. Laulātajiem draugiem sekoja divas fotokoresponden- tes — Izlūkošanas un informācijas biroja aģentes. Nedaudz vēlāk atlidoja jauns žurnālists, kas patiesībā bija Kosmisko tikumu padomes aģents.

Tiklīdz pienāca starta brīdis, visiem ciemiņiem salūza dzinēju sfinksvārstuļi.

Es nezināju, vai man jālepojas vai jākaunas. Mani izspiegoja vismaz pusducis slepeno, taču neviens no viņiem nebija pirmklasīgs aģents. Nodzīvojuši uz mūsu planētas dažas nedēļas, špiki kļuva par lieliskiem fermeriem, un viņu sākotnēji brāzmainās ziņojumu straumes pārvērtās sīkās urdziņās, kas galu galā pavisam izsīka.

Laiku pa laikam man uzmācās drūmas domas. Šķita, ka esmu kaut kas līdzīgs mācību poligonam, kur aģentiem iesācējiem ļauj papraktizēties pirms nopietna darba, tiešām, visi atsūtītie bija vai nu pārāk jauni, vai pārāk veci, vai nu neparasti izklaidīgi, vai nekam citam nederīgi, vai arī neapšaubāmi neveiksminieki. Es acīmredzot biju tāds «aizdomās turētais», kura izspiegošanu var uzticēt aģentiem, kas tiek atvaļināti, saglabājot pusi algas, tas ir, citiem vārdiem, atvaļināti ar kaut ko līdzīgu pensijas surogātam.

Visi šie apstākļi mani tomēr sevišķi neuztrauca. Uz planētas es ieņēmu ļoti cienījamu stāvokli, lai gan precīzi to definēt būtu grūti. Katrā ziņā, dzīvodams uz Zemes, nekad neesmu bijis tik laimīgs kā šeit. Mani izspiegotāji izrādījās reti patīkami un saticīgi ļaudis.

Mūsu dzīve bija rāma un bezrūpīga. Un likās, tāda tā paliks vienmēr.

Taču kādā liktenīgā naktī mūsu koloniju pārņēma neparasts uzbudinājums. Pēkšņi sāka darboties visi radiouztvērēji — acīmredzot tika pārraidīts svarīgs ziņojums. Lai nenosvilinātu strāvas ģeneratorus, palūdzu vairākus slepenos apvienoties ar viņu kolēģiem un daļu uztvērēju izslēgt.

Beidzot aģenti izslēdza visus uztvērējus un sāka apspriesties. Līdz vēlai naktij bija dzirdama sačukstēšanās. Nākamajā rītā visi sapulcējās viesistabā. Špiku sejas bija drūmas un bēdu nomāktas. Meivisa runāja grupas vārdā.

— Ir noticis kaut kas briesmīgs, — viņa teica, — bet vispirms man jums jāatklāj mūsu noslēpums, Bili, mēs nepavisam neesam tie, par ko uzdevāmies. Visi mēs esam valdības slepenie aģenti.

— Nevar būt! — es iesaucos, nevēlēdamies aizvainot šo cilvēku patmīlību.

— Tā tas ir, Bili, — viņa turpināja. — Mēs tevi izspiegojām.

— Nevar būt! — es atkārtoju. — Pat jūs, Meivisa?

— Pat es. — Viņa izskatījās dziļi satriekta.

— Bet tagad visam ir beigasl — Rojs gandrīz klieg- šus izkliedza.

Tas mani aizkustināja.

— Kāpēc?

Viņi saskatījās. Pēdīgi misters Volejs, ņurcīdams platmali, teica:

— Redzi, Bili… paši jaunākie kartogrāfijas dati rāda, ka šis izplatījuma apvidus nepieder Savienotajām Valstīm.

— Kam tad tas pieder? — es painteresējos.

— Lūdzu, neuztraucieties un pacentieties izprast lietas būtību, — sarunā iejaucās Meivisa. — Nosakot valstu robežas kosmosā, šo sektoru nejauši izlaida, tāpēc pašreiz uz to nevar pretendēt neviena valsts. Saskaņā ar senajām pirmatklājēju tiesībām planēta un izplatījums ap to vairāku miljonu jūdžu rādiusā pieder jums, Bil.