Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Viņam bija tēvocis, kas pēkšņi nomira ļoti mīklainos apstākļos, atstādams vienīgajam mantiniekam prāvu zemes īpašumu uz kādas planētas Britu kosmosā. Sagādājuši visu nepieciešamo ceļojumam, mēs devāmies uz šo planētu. Tiklīdz bijām nokļuvuši gluži tukšā izplatījuma apvidū, viņš teica māmiņai: «Reičl, puika jau ir pietiekami liels, lai varētu parūpēties par sevi.» Māte iebilda: «Derk, viņš taču ir vēl pavisam maziņš!» Protams, mana jautrā, labsirdīgā māmiņa nespēja pretoties šī cilvēka dzelžainajai gribai. Bet es savukārt nekad nebūtu ar mieru viņu saukt par tēti. Un tā viņš mani iespīlēja skafandrā, iedeva kasti ar signālraķetēm, iebāza Flikeru viņa skafandrītī un sacīja: «Mūsu dienās tāds puika kā tu itin labi var jztikt bez citu palīdzības!» — «Bet, ser,» es protestēju, «no šejienes līdz tuvākajai planētai ir ne mazāk kā divi simti gaismas gadu!» Tomēr viņam ne prātā nenāca mani uzklausīt. «Tad jau redzēs,» viņš sacīja un, pretīgi smīkņādams, izgrūda mani uz šīs klints.

Visu to puisēns nobēra vienā elpas vilcienā. Viņa sunītis Flikers tikmēr lūkojās manī ar valgām ovālām acīm. Es ielēju Flikeram bļodiņā pienu, bet pats vēroju, kā puišelis notiesā sviestmaizes. Kad maltīte bija galā, Meivisa aizveda viņu uz kajīti un nolika gulēt.

Atgriezies pie vadības pults, iedarbināju dzinējus un pieslēdzu selektoru iekšējo sakaru tīklam.

— Mosties taču, stulbeni nožēlojamais! — reproduk- torā skanēja Meivisas balss.

— Lieciet mani mierā, ļaujiet gulēt! — puisēns atbildēja.

— Mosties, gan paspēsi izgulēties! — Meivisa nepiekāpās. — Kāda velna pēc tevi atsūtīja? Vai tad Komisija nezina, ka ar šo lietu nodarbojas Federālais izmeklēšanas birojs?

— Viņa lieta ir pārskatīta, un viņš tagad ieskaitīts desmitajā grupā.

— Nu labi, — Meivisa iesaucās, — bet šeit taču esmu es!

— Jūs ne visai sekmīgi veicāt iepriekšējo uzdevumu, — puišelis paziņoja. — Man ļoti žēl, mis, bet drošībai jābūt pirmajā vietā!

— Un tāpēc viņi atsūtīja tevi, — Meivisa iešņukstējās, — divpadsmitgadīgu knēveli…

— Pēc septiņiem mēnešiem man būs trīspadsmit!

— Knēveli… bērnu! Un es tā centos! Mācījos, izlasīju lēveni grāmatu, apmeklēju speciālus vakara kursus, klausījos lekcijas …

— Jā, — puisēns līdzjūtīgi nopūtās. — Jums tiešām neveicas. Es personīgi gribu kļūt par pilotu izmēģinātāju, un manā vecumā šī ir vienīgā iespēja tikt pie nepieciešamā stāža. Kā jūs domājat, vai viņš man uzticēs kuģa vadību?

Es izslēdzu selektoru. Pēc visa dzirdētā man vajadzētu justies kā septītajās debesīs — tagad mani izspiegoja jau divi slepenie! Es acīmredzot biju kļuvis par ievērības cienīgu personu, turklāt par tādu, kas jāuzrauga cauru diennakti.

Tomēr, skatoties patiesībai acīs, būtu grūti noliegt, ka viens no špikiem ir gluži zaļš skuķis, bet otrs — drīzāk bērns nekā pusaudzis. Tās acīmredzot bija pēdējās rezerves, kuras bija izdevies sagramstīt drošības dienesta kadros.

Mana valdība savā ziņā joprojām ignorēja mani.

Atlikušo ceļa posmu mēs nolidojām bez jebkādiem starpgadījumiem. Rojs (tā sauca puišeli) pārņēma kuģa vadību, bet viņa suns iekārtojās otrā pilota sēdeklī, reprezentēdams tur visaugstākās modrības iemiesojumu. Meivisa tāpat kā agrāk ņēmās pa virtuvi un pārzināja saimniecību. Es nepārtraukti lāpīju korpusa šuves. Laimīgāku izspiegojamo un izspiegotāju kompāniju diez vai var iedomāties!

Mēs atradām Zemes tipa neapdzīvotu planētu. Meivi- sai tā ļoti iepatikās. Planēta bija neliela, ar svaigu gaisu, zaļiem laukiem un ēnainiem siliem — apmēram tādiem, kādi aprakstīti viņas dzejoļu grāmatā. Rojs savukārt jūsmoja par dzidrajiem ezeriem un pakalniem, kas bija pietiekami augsti, lai pa tiem būtu interesanti kāpelēt, un vienlaikus — pietiekami zemi, lai kāpe- lēšana nebūtu saistīta ar kaut cik nopietnām briesmām.

Nolaidušies uz planētas, mēs sākām to apgūt.

Rojs tūdaļ izrādīja dedzīgu interesi par kustoņiem, kurus es biju izkrāvis no saldēšanas kameras un pēc tam atdzīvinājis. Viņš pats iecēla sevi par govju un zirgu pavēlnieku, zosu un pīļu aizgādni, sivēnu un cāļu aizstāvi. Jaunie pienākumi puišeli tik ļoti valdzināja, ka Senāta komisija aizvien retāk un retāk saņēma viņa ziņojumus, līdz beidzot tie pavisam pārstāja pienākt.

No slepenā aģenta tādā vecumā neko citu, protams, nevarēja gaidīt.

Uzcēluši mājokļus un apsējuši dažus akrus ar labību, mēs, tas ir, es un Meivisa, aizvien biežāk devāmies ilgstošās pastaigās uz tuvējo ēnaino silu. Reiz paķērām līdzi proviantu un pie neliela ūdenskrituma sarīkojām īstu pikniku. Meivisa atraisīja matus, un tie izira, apsedzot viņas plecus. Meitenes zilo acu skatiens pēkšņi kļuva apburoši domīgs. Un vispār viņai bija tik maz līdzības ar špiku, ka man visu laiku vajadzēja sev atgādināt mūsu attiecību oficiālo raksturu.

— Bili, — viņa pasauca.

— Ko? — es jautāju.

— Tā, nekas…

Meivisa gumzīja zāles stiebriņu. Nezinu, ko viņa gribēja^ teikt, bet viņas roka atradās blakus manējai, mūsu pirksti satikās un …

Mēs ilgi klusējām. Nekad savā mūžā es neesmu bijis tik laimīgs!

— Bili!

— Ko?

— Bili, mīļais, vai tu kādreiz varētu …