Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Protams, ir, — Heiskels atbildēja. — Un te nav ne mazākā paradoksa. Pirmo izlūku varoņdarbus neviens vēl nav pārspējis. Šie ļaudis iemanījās palikt dzīvi uz katras planētas, kur bija kaut niecīgākā eksistences iespēja; ar savu neatlaidību, izveicību un gribasspēku viņi pārvarēja neiedomājamas grūtības. Planētu apgūšana prasīja visus viņu garīgos un fiziskos spēkus, un šo izaicinājumu mūsu izlūki drosmīgi pieņēma. Viņi iegājuši vēsturē kā mūžīgs piemineklis Hotno sapieris vitalitātei un gandrīz bezgalīgajām pielāgošanās spējām.

— Kāpēc tad jus vairs neizmantojat viņu pakalpojumus?

— Tāpēc, ka uz Zemes tagad radušās citas problēmas, — Heiskels paskaidroja. — Kādreiz kosmosa apgūšana bija varoņdarbs, zinātnisks Sasniegums, aizsardzības pasākums un zināmā mērā — pat simbols. Bet tie laiki ir pagājuši. Zemes iedzīvotāju skaits katastrofiski auga. Miljoniem cilvēku ieplūda samērā mazapdzīvotās teritorijās — tādās kā Brazīlija, Jaungvineja un Austrālija. Taču demogrāfiskais sprādziens tās ātri piepildīja. Lielpilsētās cilvēku blīvums sasniedza kritisko robežu, draudēja izcelties panika, notika pirmie «Vīkenda dumpji». Bet sakarā ar medicīnas panākumiem un bērnu mirstības straujo samazināšanos iedzīvotāju skaits auga arvien straujāk.

Heiskels paberzēja pieri.

— Atklāti sakot, stāvoklis bija draņķīgs. Par laimi, šīs problēmas ētiskais aspekts nav mūsu kompetencē … Mēs šeit, departamentā, zinām tikai vienu — jāatrod jaunas, kolonizēšanai derīgas zemes. Planētas, kur atšķirībā no Marsa un Venēras jau pēc samērā īsa laika būtu iespējams uz vietas sagādāt visu dzīvei nepieciešamo. Planētas, kur varētu apmesties miljoniem cilvēku, kamēr zinātnieki un politiķi uz Zemes nodibinās kaut cik pieņemamu kārtību. Un šīs planētas pēc iespējas ātrāk jānodod kolonistu rīcībā. Bet tas savukārt nozīmē, ka ir krasi jāpaātrina izlūkošanas process.

— Visu to es zinu, — Persevrels ieminējās. — Un tomēr nesaprotu, kāpēc jūs vairs neizmantojat optimālā tipa izlūkus.

— Vai tad jums vēl nav skaidrs? Mēs meklējam vietas, kur varētu apmesties parasti, vidusmēra cilvēki. Mūsu optimālie izlūki no tādiem cilvēkiem atšķiras daudzējādā ziņā. Un es, šķiet, nepārspīlēšu, teikdams, ka šo atšķirību kopums gandrīz jau atbilst jaunas sugas pazīmēm. Lūk, tāpēc optimālais izlūks arī nevar pareizi spriest par to, vai apstākļi uz kāda debess ķermeņa ir piemēroti vidusmēra cilvēkam. Pastāv, piemēram, tādas drūmas, nemīlīgas planētas, kur gandrīz nepārtraukti līst lietus. Kolonistu lielum lielajam vairākumam tur uznāk dziļa depresija, kas cilvēkus reizēm noved līdz ārprātam. Mūsu optimālais izlūks turpretī ir pārāk veselīgs tiklab fiziski, kā garīgi, lai vienmuļais klimats viņu kaut cik jūtami ietekmētu. Mikrobi, kas nogalina tūkstošus, viņam ļaunākajā gadījumā īslaicīgi sagandē labsajūtu. Briesmas, kas spēj iznīcināt veselu koloniju, viņš atvaira bez sevišķām pūlēm. Un vispār tāda veida grūtības optimālais izlūks neprot vērtēt ar ikdienas mērauklu. Šīs grūtības taču praktiski viņu neskar.

— Sāku saprast, — Persevrels nomurmināja.

— Tad, lūk, — Heiskels turpināja, — vislabākais atrisinājums būtu apgūt planētas pamazām. Pirmo kontaktu nodibinātu izlūks, viņam sekotu zinātnieku grupa, tai savukārt — psihologi un sociologi, kas izveidotu eksperimentālu koloniju; iepriekšējo grupu iegūtos datus pēc tam analizētu un apkopotu citi speciālisti, un tā tālāk un tā joprojām. Taču visam tam nepietiek ne laika, ne naudas. Kolonijas mums vajadzīgas tūlīt un nevis pēc piecdesmit gadiem!

Misters Heiskels apklusa un cieši uzlūkoja Persev- relu.

— Vārdu sakot, mums nekavējoties jānoskaidro, kuras no jaunatklātajām planētām ir derīgas kolonizācijai. Un, lai sekmīgi izpildītu šo uzdevumu, izlūkiem nepieciešamas citas īpašības.

Persevrels palocīja galvu.

— Skaidrs, — viņš teica. — Vidusmēra cilvēkiem — vidusmēra izlūki. Tomēr …

— Lūdzu?

— Es nezinu, cik rūpīgi jūs esat iepazinies ar manu pagātni…

— Domāju, ka pietiekami. — Heiskels atkal pasmaidīja.

— Tādā gadījumā jūs droši vien būsit ievērojis, ka man piemīt zināma tieksme… nu, sacīsim, iekulties nepatikšanās. Godīgi atzīšos: arī šeit, uz Zemes, es tikai ar pūlēm velku dzīvību.

— Zinu, — misters Heiskels apmierināts konstatēja.

— Tad kā gan, pēc jūsu domām, es tikšu galā ar daudz sarežģītākām problēmām, kuras izvirzīs sveša planēta? Un kāpēc jūs šim darbam esat izvēlējies tieši mani?

Misters Heiskels acīmredzot jutās mazliet neveikli.

— Jūs ne visai precīzi formulējāt mūsu viedokli, teikdams, ka vidusmēra cilvēkiem vajadzīgi vidusmēra izlūki. Tik vienkārši tas tomēr nav. Ikvienu koloniju veido tūkstoši un miljoni cilvēku. Morāle un likums prasa, lai arī visvājākajiem būtu izredzes uzvarēt cīņā par eksistenci. Ļaudīm jāiedveš drosme un pašpaļāvība, vēl iekams tie atstāj Zemi. Mums jāpārliecina viņi — un varas iestādes, un galu galā arī mūsu pašu sirdsapziņa —, ka jaunajā vietā pat vārguļiem būs iespējams dzīvot.

— Turpiniet, lūdzu, — Persevrels teica.