Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Kaut kas par absolūto ieroci, — Parks, pētīdams rakstu zīmes, atbildēja. — Brīdina, lai neviens neiet iekšā.

Parks atvēra durvis. Pārsteigums bija tik liels, ka abi neviļus atsprāga atpakaļ.

Viņu skatienam pavērās zāle, vismaz trīs reizes lielāka par telpu, kurā glabājās ieroči. Gar visām šīs zāles sienām cieši cits citam blakus stāvēja kareivji. Grezni ģērbtie un lieliski apbruņotie karotāji neizrādīja ne mazākās dzīvības pazīmes. Ierinda bija tikpat nekustīga kā granītā cirsta statuja.

Zāles vidū uz galda gulēja trīs priekšmeti: lode, apmēram dūres lielumā, ar vairākām iedaļām un bultiņu virspusē, spoža ķivere un melna lādīte ar marsiešu burtiem uz vāka.

— Vai tās būtu kapenes? — Edsels čukstēja, dziļā godbijībā raudzīdamies uz Marsa karavīru svešādi skarbajiem vaibstiem.

Dažus soļus aiz Edsela stāvošais Parks neatbildēja.

Tad Edsels piegāja pie galda, paņēma rokā lodi un piesardzīgi pārbīdīja bultiņu.

— Kā tu domā, ko viņi darīs? — viņš jautāja Parkam. — Vai tiešām …

Pēkšņi abi nodrebēja un sāka kāpties atpakaļ.

Ierinda šķita atdzīvojusies. Kareivji izslējās un sastinga miera stājā.

Viens no viņiem, ģērbies purpura un sudraba formas tērpā, spēra dažus soļus uz priekšu un paklanījās.

— Kungs, jūsu bruņotie spēki ir kaujas gatavībā. Vienu brīdi Edsels aiz brīnumiem bija mēms.

— Kā jums izdevās tik ilgi palikt dzīviem? — Parks jautāja. — Vai jūs esat marsieši?

— Mēs esam marsiešu kalpi, — karavīrs atbildēja.

Parks ievēroja, ka runādams šis karavīrs ne reizes

nepakuslināja lūpas. Marsieši acīmredzot bija telepāti.

— Mēs esam sintēti, kungs.

— Kam jūs pakļaujaties?

— Aktivatoram, kungs! — sintēts atbildēja, skatīdamies uz Edselu vai, pareizāk, uz caurspīdīgo lodi viņa rokās. — Mums nevajag ne barības, ne miega, kungs. Mūsu vienīgā vēlēšanās — kalpot jums un karot.

It kā apstiprinot šos vārdus, kareivji pamāja ar galvām.

— Ved mūs kaujā, kungs!..

— Varat neuztraukties, — Edsels, beidzot atjēdzies, teica. — Es jums, zēni, parādīšu īstu kauju!

Karavīri trīskārt norēcās, sveikdami savu pavēlnieku. Edsels smīnēdams paskatījās uz Parku un tad vaicāja:

— Bet ko apzīmē pārējās iedaļas uz lodes ciparnīcas?

Karavīrs klusēja. Jautājums laikam nebija paredzēts viņa programmā.

— Man liekas, ka, pabīdot bultiņu tālāk, varētu aktivizēt arī citus sintētus, — ieminējās Parks. — Zem šīm telpām droši vien ir plaši pagrabi, un arī tajos jābūt sintētiskajiem karavīriem. Bet tagad iemidzini viņus un apdomāsim mūsu tālākās rīcības plānu.

Vēl neatjēdzies no pārdzīvotā, Edsels atbīdīja bultiņu izejas stāvoklī. Karavīri sastinga, it kā atkal būtu pārvērtušies par statujām.

— Iziesim ārā!

— Labi, — Edsels piekrita.

— Un pievāc visus šos daiktus! — Parks norādīja uz galdu.

Edsels paņēma spožo ķiveri un melno lādīti, tad kopā ar Parku izgāja ārā. Saule jau bija gandrīz paslēpusies aiz apvāršņa, un sarkano tuksnesi klāja garas ēnas. Bija ļoti auksts, bet viņi to nejuta.

— Vai dzirdēji, Park, ko sintēti teica? Dzirdēji? Viņi atzina mani par savu pavēlnieku! Ar tādiem karavīriem … Ha, ha … — viņš iesmējās.

Ar tādiem karavīriem un ieročiem neviens nespēs stāties viņam pretim. Jā, karaļvalsti viņš izraudzīsies pēc sirds patikas. Visskaistākās meitenes pasaulē… Ek, tad nu gan viņš papriecāsies …

— Es esmu ģenerālis! — Edsels iesaucās un uzlika ķiveri. — Kā man piestāv? Vai izskatos pēc …

Edsels apklusa. Viņam likās, ka blakus kāds kaut ko čukst vai murmina. Kas tas varētu būt?

«… karaļvalsti izdomājis … stulbenis nožēlojamais! Nē, tāda vara drīkst piederēt tikai ģēnijam — cilvēkam, kas spēj pārveidot vēsturi. Man!»

— Kas te runā? Tu, Park? Ā … — Edsels pēkšņi saprata, ka ar ķiveres palīdzību iespējams uztvert citu cilvēku domas, bet viņš nepaguva aptvert, cik kolosāls ierocis šī ķivere būtu pasaules valdnieka rokās.

Parks ar precīzu šāvienu sašķaidīja Edselam galvu. Pistoli viņš visu laiku bija turējis plaukstā.

«Kas par kretīnu!» Parks, uzlikdams ķiveri, nodomāja. «Karaļvalsts! Te ir vara pār visu pasauli, bet šis sapņo par utainu karaļvalsti… Ar tādiem kareivjiem, ar enerģijas lauku un visiem šiem ieročiem es iekarošu pasauli.» Viņš par to domāja ļoti mierīgi, zinādams, ka tā arī būs.

Pēc brītiņa Parks nolēma doties atpakaļ, lai aktivizētu sintētus, taču apstājās un pacēla melno lādīti, kas bija izkritusi Edselam no rokām.

Tās vākā ar šaudīgām, trauksmaini augšup vērstām marsiešu zīmēm bija iegravēti vārdi «Absolūtais ierocis».

«Interesanti, kas tur varētu slēpties?» Parks prātoja.

Viņš bija ļāvis Edselam dzīvot tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai izmēģinātu ieročus. Lieku reizi riskēt nav jēgas. Zēl, ka Edsels nav paspējis izmēģināt arī šo,

Kaut gan iztiks arī bez tā. Ieroču viņam ir papilnam. Tiesa, šis pēdējais yarētu atvieglot uzdevumu, padarīt to mazāk riskantu … Lai nu kā', tas viņam neapšaubāmi palīdzēs.

— Nu tad, draudziņ, — viņš sevi uzmundrināja, — palūkosimies, ko marsieši uzskatījuši par Absolūto ieroci, — un atvēra lādītes vāku.

Gaisā pacēlās garaiņi. Parks aizsvieda lādīti pēc iespējas tālāk, baidīdamies, ka tajā varētu būt indīga gāze.