Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— uz mājām, lai pārdotu visu šo bruņojumu, kā bija norunāts. Es nešaubos, ka mēs varēsim pieprasīt jebkuru cenu. Par tādiem ieročiem ikviena valdība būs ar mieru samaksāt miljonus.

— Mani plāni ir mainījušies, — Edsels domīgi novilka un pašķielēja uz Parku.

Trešais kompanjons mierīgi staigāja starp ieroču grēdām un, šķiet, pat netaisījās kaut ko aiztikt.

— Paklau, puisi, — Faksons nikni paskatījās uz Ed- selu, — galu galā ekspedīciju finansēju es. Mēs gribējām pārdot šos lūžņus. Un man ir tiesības. • Tas ir, nē, es gribēju teikt… — Vēl neizmēģinātais ierocis tagad bija vērsts tieši pret viņa vēderu. — Ko tu esi sadomājis? — viņš murmināja, cenzdamies neskatīties uz dīvaini mirdzošo priekšmetu.

— Ne velna es negribu pārdot, — Edsels paziņoja. Viņš stāvēja, ar muguru piespiedies pie sienas, lai vienlaikus redzētu tiklab Parku, kā Faksonu.

— Šīs mantiņas man pašam itin labi noderēs.

Edsels savilka lūpas ņirdzīgā smīnā, joprojām vērodams kompanjonus.

— Mājās es izdalīšu šos ieročus saviem puišiem. Tad mēs kaut kur Dienvidamerikā viens un divi gāzīsim valdību, sagrābsim varu un noturēsimies, cik ilgi vien gribēsim.

— Labi, — Faksons piekāpās. — Tikai, redzi, es šajā pasākumā nevēlos piedalīties.

— Ņemšu vērā, — Edsels atbildēja.

— Lūdzu, nedomā neko tādu, es netaisos pļāpāt, — Faksons ātri nobēra, — nē, nē, es neteikšu ne pušplēsta vārdiņa. Man tikai negribas šaut un nogalināt. Tāpēc labāk iešu.

— Protams, — Edsels piekrita.

Parks, stāvēdams malā, uzmanīgi aplūkoja savus nagus.

— Ja nodibināsi karaļvalsti, aizbraukšu pie tevis ciemos, — teica Faksons, ne sevišķi veiksmīgi cenzdamies smaidīt. — Varbūt iecelsi mani par hercogu vai kaut ko līdzīgu.

— Varbūt.

— Tad jau lieliski. Vēlu sekmes! — Faksons pamāja ar roku un devās uz durvīm.

Edsels viņam ļāva noiet pāris desmit soļu, pēc tam pacēla ieroci un nospieda pogu. Nebija ne skaņas, ne uzliesmojuma, taču Faksona labā roka atdalījās no ķermeņa kā ar cirvi nocirsta. Edsels nospieda pogu vēlreiz. Mazais cilvēciņš sabruka, pāršķelts uz pusēm. Pa labi un pa kreisi no viņa smiltīs palika dziļas vagas.

Pēkšņi Edsels apjēdza, ka visu laiku ir stāvējis ar muguru pret Parku, un strauji pagriezās. Parks būtu varējis paķert jebkuru pistoli un sašķaidīt viņu lupatu lēveros. Bet savādnieks pat nebija pakustējies.

— No tāda stara nepaglābs nekādas bruņas, — viņš mierīgi konstatēja. — Derīga mantiņa.

Pusstundu Edsels kā apmāts izmēģināja visādus ieročus. Parks tiem nepieskārās, lai gan ar interesi vēroja Edsela izdarības. Senie marsiešu ieroči šķita gluži jauni; bezdarbībā pavadītie gadu tūkstoši nebija atstājuši metālā ne mazākās pēdas. Seit bija savākti vienkopus dažnedažādu tipu un konstrukciju iznīcināšanas rīki ar visai atšķirīgām jaudām. Apbrīnojami kompakti termiskie un radiācijas automāti; ieroči, kas vienā mirklī sasaldēja, un ieroči, kas sadedzināja; ieroči, kas spēja uzspridzināt, sašķelt, koagulēt, paralizēt, vārdu sakot, nobeigt jebkuru dzīvu radību.

— Vajadzētu papētīt šo te, — sacīja Parks.

Edsels, kas gatavojās izmēģināt neparasta izskata trīsstobreni, norūca:

— Esmu aizņemts, vai neredzi?

— Beidz knibināties ar niekiem! Mūs gaida nopietnāks darbs…

Parks piegāja pie zemas, melnas platformas uz riteņiem. Divatā viņi to izstūma laukā, un Parks, atkāpies dažus soļus, sāka vērot, kā Edsels pārbīda sviriņu uz vadības pults. Mašīnas dzīlēs kaut kas klusi iedūcās, un mirkli vēlāk platforma ietinās zilganā miglā. Jo tālāk Edsels pārbīdīja sviriņu, jo lielāks auga miglas mākonis. Drīz vien tas ietvēra sevī abus cilvēkus.

— Paņem blasteru! — Parks ieteica.

Edsels izšāva. Zilganā siena aprija lādiņu un pat ne- ietrīcējās. Vēl trīs reizes Edsels mēģināja to sagraut, bet ne termiskie, ne eksplozīvie, ne staru ieroči caurspīdīgajai barjerai neko nespēja padarīt.

— Man liekas, — Parks klusi teica, — tāda aizsargsiena izturēs arī atombumbas sprādzienu. Tas acīmredzot ir neiedomājami spēcīgs enerģijas lauks.

Edsels izslēdza mašīnu, un viņi atgriezās noliktavas telpā. Saule tuvojās apvārsnim, un iekšā pamazām satumsa.

— Vai zini, Park, — Edsels pēkšņi ierunājās, — tu tomēr esi lāga zēns.

— Paldies, — Parks sacīja.

— Tu nedusmojies, ka izrēķinājos ar Faksonu? Viņš droši vien gatavojās mūs nosūdzēt valdībai…

— Nē. Tu esi rīkojies pareizi.

— Tu tiešām esi puisis uz goda! Varēji taču itin vienkārši mani nožmiegt, kad es šāvu uz Faksonu.

Edsels, protams, noklusēja, ka Parka vietā viņš tā arī būtu darījis.

Parks paraustīja plecus.

— Kā tev patīk doma par karaļvalsti, teiksim, ar mani uz pusēm? — Edsels smaidīdams jautāja. — Esmu pārliecināts, ka tāds darbiņš mums kaulus nelauzīs. Atradīsim jauku zemes stūrīti, būs milzums meiču un visādu izpriecu. Kā tu uz to skaties?

— Esmu par! Vari ierakstīt mani savā komandā, — sacīja Parks.

Edsels uzsita viņam uz pleca, un abi devās tālāk gar ieroču grēdām.

— Te viss ir samērā skaidrs, — Parks turpināja, 1 — būtībā tie ir jau redzēto mašīnu varianti.

Vienā no zāles kaktiem viņi pamanīja durvis. Tajās bija iegravētas marsiešu zīmes.

— Kas te rakstīts? — Edsels jautāja.